Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Uzlēkusi ķēvei mugurā, Eila aizaulekšoja pa taciņu. Vīri ar pīķiem jau šķērsoja upi, kad Eila Vīnijas mugurā aizsteidzās tiem garām. Tik­līdz viņa sasniedza otra krasta cieto zemi, jātniece pasteidzināja Vīniju auļos un pa taisno devās pie lauvas un meitenes. Ļaudis, kas notiekošo vēroja no taciņas augšgala, skatījās izbrīnā un sajūsmā.

-     Ko gan viņa domā darīt? - kāds dusmīgi iejautājās. - Viņai nav līdzi pat pīķa! Līdz šim, šķiet, meitenei briesmas nedraudēja, bet skrie­šana lauvam virsū ar zirgu var to sakūdīt. Ja tas bērns tiks savainots, tā būs Eilas vaina.

Jondalars bija šo komentāru dzirdējis, tāpat kā vairāki citi Lauvas ap­metnes iemītnieki, kas jautājoši pavērās Zelandoni vīrietī. Viņš vienkārši turpināja vērot Eilu, norīdams ļaunas priekšnojautas, kas kā kamols bija sakāpušas viņam kaklā. Viņš nevarēja būt pārliecināts, bet Eila gan droši vien bija pārliecināta, jo citādi viņa nekad nebūtu turp devusies ar Vī­niju.

Kad Eila un Vīnija tuvojās, alu lauva apstājās un vēroja viņas. Uz lauvas deguna bija rēta, tā likās pazīstama. Jaunā sieviete atcerējās, kad viņš bija to dabūjis.

-    Vīnij! Tas ir Mazulis! Tas patiešām ir Mazulis! - viņa sauca, aptu­rējusi zirgu un nolēkdama zemē.

Eila skrēja pie lauvas, pat neapsvērdama iespēju, ka viņš varētu viņu neatcerēties. Tas bija viņas Mazulis! Viņa bija Mazuļa mamma. Viņa bija to uzaudzinājusi no pašas bērnības, rūpējusies par viņu un medījusi kopā ar viņu.

Tieši šo bezbailību lauva arī atcerējās. Viņš metās pretim, meitenei no bailēm sastingstot. Nākamais, ko Eila apzinājās, bija tas, ka lauva nogāza viņu zemē, un viņa apķērās ap pinkainām krēpēm noaugušo kaklu, apskaudama viņu ar visu augumu, kamēr lauva apkampa viņu ar savām priekšķepām maigākajā apskāvienā, uz kādu vien bija spējīgs.

-    Ak, Mazuli! Tu esi atgriezies! Kā tu mani atradi? - Jaunā sieviete raudāja prieka asaras un slaucīja tās lauvas raupjajās krēpēs.

Beidzot, piecēlusies sēdus, viņa sajuta, kā asa mēle laiza viņas seju. - Nu beidz! - viņa smaidīdama sacīja. - Tu man noskrāpēsi visu ādu no kauliem. - Eila pakasīja savu Mazuli viņa mīļākajās vietiņās, un zems, dārdošs rūciens pavēstīja lauvas prieku. Mazulis apvēlās uz muguras, lai jaunā sieviete pakasītu viņam vēderu. Eila pamanīja, ka slaidā, blondā meitene, acis iepletusi, stāv un viņā noskatās.

-     Viņš meklēja mani, - Eila sacīja meitenei. - Man šķiet, ka viņš noturēja tevi par mani. Tagad vari doties prom, bet neskrien, ej lēnām.

Eila pakasīja Mazulim vēderu un aiz ausīm, līdz meitene bija nonā­kusi kāda vīrieša drošajās rokās, kurš ar acīm redzamu atvieglojumu apskāva viņu un pēc tam veda augšā pa taciņu. Pārējie stāvēja, atkāpu­šies nostāk, un turēja pīķus gatavībā. Starp medniekiem Eila pamanīja arī Jondalaru, kas turēja pīķu metēju gatavībā, un blakus slaidajam Zelandoni vīram atradās mazāka auguma tumšādains vīrietis. Ranekam otrā pusē stāvēja Taluts, viņam blakus - Talija.

-     Mazuli, tev tagad jāiet prom. Negribu, lai tev nodara pāri. Kaut arī tu esi pats lielākais alu lauva pasaulē, pīķis var tevi apturēt, - Eila sacīja, runādama pašas izdomātajā īpašajā valodā, kas sastāvēja no klana žestiem un vārdiem, kā ari dzīvnieku skaņām. Mazulis šīs skaņas un noteiktos signālus saprata. Apvēlies otrādi, viņš piecēlās kājās. Eila apskāva viņa kaklu un tad nespēja savām vēlmēm pretoties. Pārmetuši kāju lauvas mugurai, viņa uzsēdās tam virsū un pieturējās pie Mazuļa sarkanīgajām krēpēm. Šī nebija pirmā reize.

Jaunā sieviete zem sevis sajuta saspringstam spēcīgus muskuļus, un tad ar slaidu lēcienu viņš rāvās uz priekšu un pēc mirkļa jau sasniedza maksimālo ātrumu, kādā lauvas dzenas pakaļ savam medījumam. Kaut arī Eila jau iepriekš bija jājusi uz lauvas, viņai nekad nebija izdevies vadīt to ar kādiem noteiktiem signāliem. Viņš devās turp, kurp pats to gribēja, un atļāva ari viņai doties turpat, tā allaž ir bijusi viena mežonīgi aizraujoša izjāde, un tieši tāpēc tā Eilai vienmēr bija tik ļoti patikusi. Vējam iesitoties sejā, jaunā sieviete pieķērās lauvam pie krēpēm un ieelpoja viņa spēcīgo klaidoņa smaku.

Viņa sajuta, kā Mazulis pagriežas un apstājas - lauva pēc dabas ir sprinteris, ne tā kā vilks, viņam nepietiek izturības gariem gabaliem. Paskatījusies uz priekšu, Eila ieraudzīja Vīniju viņu gaidām un pacietīgi ganāmies. Abiem tuvojoties, ķēve iezviedzās un pakratīja galvu. Mazuļa lauvas smaka bija spēcīga un zirgam biedējoša, bet ķēve jau kopš lauvēna bērnu dienām bija piedalījusies viņa audzināšanā un savā ziņā ari jutās kā viņa mamma. Kaut arī Mazulis bija izaudzis līdz skaustam tikpat garš kā Vīnija un augumā bija lielāks un smagāks par ķēvi, zirgam no šī konkrētā lauvas nebija bail, īpaši jau tad, kad Eila atradās viņam blakus.