Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Eila uztraucās par Ridagu. Viņš vairs reti kad pasmaidīja, un jaunā dziedniece pamanīja, ka zēnam pazudusi ari labā humora izjūta. Viņam vairs nebija apetītes, un šķita, ka viņš ari vairs labi neguļ. Izskatījās, ka puikam patīk klausīties stāstos par viņas dzīvi klanā, bet reti kad viņš iesaistījās sarunā.

Novietojusi Vīniju zirgu nojumē, Eila ieraudzīja Jondalaru plašā un zālainā pļavā Skrējēja mugurā jājam uz upes pārejas pusi. Pēdējā laikā Zelandoni vīrietis bija mainījies. Viņš šķita nevis attālinājies, bet no­skumis.

Tajā pašā mirklī Eila nolēma doties uz klajumu nometnes centrā un palūkoties, kas interesants tur pašlaik notiek. Tā kā Vilka apmetne bija Vasaras sapulces saimnieki, viņi nedrīkstēja nostāties kādā no pretējām pusēm, bet Eila ticēja, ka viņi atbalsta Lauvas apmetnes viedokli. Viņa negrasās visu laiku slēpties un slapstīties. Viņa nebija nekāds "pretīgs radījums", klana ļaudis bija cilvēki tāpat kā Ridags un viņas dēls. Viņa gribēja kaut ko darīt un sevi parādīt. Varbūt apmeklēt Mamutu Padomi, Mūziķu būdu vai parunāties ar Latiju?

Eila apņēmīgiem soļiem uzsāka ceļu, pamāja tiem, kas viņu sveici­nāja un atbalstīja, ignorēja tos otrus, kas to nedarīja, un, pienākusi pie Mūziķu būdas, viņa pamanīja Dīgiju nākam no tās laukā.

-     Eila! Tieši tevi es gribēju satikt! Vai dodies uz kādu konkrētu vietu?

-     Nolēmu vienkārši iziet no Lauvas apmetnes.

-     Tad labi! Grasījos apciemot Trisiju un apraudzīt viņas bērniņu, es jau labu laiku cenšos viņu satikt, bet, kā tur ierodos, viņa allaž ir kaut kur izgājusi. Kailija man tikko pateica, ka viņa esot mājās. Vai nevēlies nākt man līdzi?

-     Labi.

Abas devās uz Vilka apmetnes vadones būdu. - Trisij, esam ieradušās tevi apciemot un apraudzīt tavu bērniņu, - Digija pie ieejas paziņoja.

-    Nāciet iekšā! - Trisija aicināja. - Tikko noliku viņu gulēt, bet droši vien mazais vēl nav aizmidzis.

Eila pastāvēja malā, kamēr Digija pacēla mazuli uz rokām un ucinā­dama sāka ar to sarunāties. - Eila, vai nevēlies viņu apskatīt? - Trisija beidzot apjautājās. Tas skanēja gandrīz vai kā pārbaudes uzaicinājums.

-    Jā, labprāt viņu apskatītu.

Paņēmusi bērnu no Dīgijas rokām, Eila to kārtīgi nopētīja. Mazuļa āda bija tik balta, ka tā izskatījās gandrīz vai caurspīdīga, un acis tik gaiši zilas, ka šķita gandrīz vai bezkrāsainas. Puikas mati bija gaiši oranži - sarkanīgi, bet tiem piemita Raneka matu struktūra un elastī­gais sprogainums. Bet pati uzkrītošākā pazīme bija mazuļa seja - tā bija Raneka sejas kopija, tikai zīdaiņa lielumā. Eila bez jebkādām šaubām pateica, ka Ralevs ir Raneka bērns. Raneks bija nešaubīgi aizsācis šī bērniņa augšanu mātes miesās, tikpat noteikti, kā Brouds bija aizsācis Durka augšanu. Eilas prātu nepameta domas par to, vai tad, kad viņa savienosies ar Raneku, ari viņai kādu dienu piedzims šāds bērniņš.

Jaunā sieviete sarunājās ar zīdaini, kuru turēja rokās. Viņš ar interesi pavērās Eilā, it kā par to būtu sajūsmināts, tad pasmaidīja un nodū­doja maigus un priecīgus smiekliņus. Jaunā sieviete piekļāva bērnu sev ciešāk klāt un, sajutusi viņa maigo vaidziņu pieskārāmies savējam, saprata, ka viņas sirds atmaigst.

-     Eila, vai viņš nav īsts skaistulis? - Dīgija pajautāja.

-    Jā, vai viņš nav brīnišķīgs? - ari Trisija apjautājās nedaudz asākā toni.

Eila pavērās jaunajā māmiņā. - Nē, viņš nav skaists. - Dīgija no pār­steiguma noelsās. - Neviens nekad nevarētu apgalvot, ka viņš ir skaists, bet viņš ir vis… mīļākais bērns, ko jebkad esmu redzējusi. Neviena sieviete uz pasaules nespētu viņam pretoties. Viņam nav jābūt skaistam. Trisij, šajā bērnā ir kaut kas īpašs. Manuprāt, tev ar viņu ļoti paveicies.

Bērna mātes smaids atmaiga. - Eila, tā tas patiešām arī ir. Un es piekritu - viņš nav skaists, bet labs un mīļš.

Pēkšņi laukā sākās kņada, bija dzirdami kliedzieni un raudas. Pie būdas ieejas piesteidzās trīs jaunas sievietes.

-     Ak Lielo Māt! Mana meitiņa! Palīdziet kāds viņai! - kāda sieviete kliedza.

-    Kas noticis? Kur viņa ir? - Dīgija jautāja.

-     Lauva! Viņu aiznesa lauva! Tur lejā, pļavā. Lūdzu, kāds palīdziet! Vairāki vīri ar pīķiem jau metās prom pa taciņu.

-    Lauva? Nē, tas nevar būt! - Eila iesaucās, mezdamās pakaļ vīriem.

-     Eila! Uz kurieni tu? - Dīgija nosauca viņai pakaļ un centās drau­dzeni panākt.

-     Atdabūt meitenīti! - Eila atsaucās.

Viņa skrēja uz taciņas pusi. Tās galā bija sastājies ļaužu pūlis un vēroja, kā pa taciņu aizskrien vīri ar pīķiem. Aiz viņiem, plašajā zālai­najā upes palienā, pāri upei, atradās milzīgs alu lauva ar pinkainām, sarkanīgām krēpēm un riņķoja apkārt slaidai, jaunai meitenei, kas bija no bailēm pārakmeņojusies un nespēja pakustēties. Eila paskatījās un, lai pārliecinātos, cieši nopētīja dzīvnieku, tad aizskrēja uz Lauvas ap­metni. Vilks metās viņai klāt.

-     Ridag! - viņa sauca. - Panāc un savaldi Vilku! Man jāiet pēc tās meitenes. - Kad Ridags iznāca laukā no telts, Eila savā bargākajā balsī nokomandēja Vilku: "Paliec!" - tad pieteica zēnam nelaist viņu vaļā. Tikai pēc tam jaunā sieviete uzsvilpa Vīnijai.