Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Tu atvedi līdzi zirgus, bet kāpēc tu atstāji vilku nometnē? - Brīsija apjautājās.

- Vilks vēl ir pārāk jauns, nebiju pārliecināta, kā viņš uzvedīsies ma­mutu medībās, un negribēju riskēt, ka šoreiz kaut kas var noiet greizi. Un zirgi palīdzēs aizgādāt atpakaļ gaļu. Turklāt man likās, ka Ridags bez Vilka jutīsies vientuļš, - Eila sacīja. - Man viņu abu pietrūkst.

Brisijai ļoti gribējās Eilai pajautāt, vai viņai patiešām ir tāds dēls kā Ridags, bet viņa pārdomāja. Šī tēma bija pārāk jūtīga.

Dažu pārējo dienu laikā, kad mednieki turpināja virzīties uz zieme­ļiem, apkārtējā ainava mainījās vērā ņemami. Purvi pazuda, un, tiklīdz aiz muguras palika trokšņainie putnu bari, vēja aukas piepildīja klajos līdzenumus ar spocīgu, gaudojošu elpu un pamestības izjūtu. Debesis kļuva nomākušās ar vienmuļi pelēku, neizteiksmīgu mākoņu segu, kas aizklāja sauli un paslēpa zvaigznes naktī, bet lija reti. Tā vietā gaiss kļuva sausāks un vēsāks, sacēlās ass vējš, kas šķita izsūcam mitrumu pat no izpūstās elpas. Bet vakarā nejauša plaisa mākoņos pieveica de­besu drūmo, monotono noskaņu ar tik kvēlojošu un spožu saulrietu, ka tas atspoguļojās piemirkušajās debesīs un atstāja ceļotājus mēmus un apstulbušus no šī neizsakāmā skaistuma.

Šo sauca par tālo apvāršņu zemi. Viens zems pakalns sekoja nākama­jam, nebija nekādu robotu virsotņu, kas radītu tāluma un perspektīvas izjūtu, nebija nekādu zaļu meldru dūksnāju, kas atbrīvotu no bezgalīgi pelēcīgajiem, brūnajiem un putekļaini zeltītajiem toņiem. Sajūta bija tāda, ka līdzenums sniedzas visos virzienos, tikai ne uz ziemeļiem. Tur plašo izplatījumu aprija biezā, dūmakainā migla, kas apslēpa jeb­kādas norādes, ka arī vēl tālāk eksistē pasaule, un maldināja redzi par priekšmeta attālumu.

Šo teritoriju nevarēja raksturot ne kā zālainu stepi, ne sasalušu tun­dru, tā bija pa druskai no abām. Sala un sausuma izturīgā, kušķos augošā zāle, augi ar blīvu sakņu sistēmu, mazi krūmi ar grīšļu zāli un vērmelēm bija sajaukušies ar balto ziemeļu virsāju, sīkiem rododen­driem, sārtiem vistenes ziediem, kas dominēja alpu tīreļa izsmalcināti gleznajā ziedu klāstā.

Melleņu ceri, kas nebija augstāki par četrām collām, tomēr piedā­vāja bagātīgu ogu daudzumu, un panīkuši bērziņi ložņāja pa zemi kā vīnstīgas.

Bet pat pundurkociņi šajā teritorijā, kur dominēja divi augšanas tipi, bija retums. īstajā ziemeļu tundrā temperatūra vasarā bija pārāk zema koku sēklu attīstībai un augšanai. Stepē gaudojošais vējš, kas uzsūca mitrumu, pirms tas spēja uzkrāties, traucās pāri šai teritorijai un bija tikpat kavējošs augšanas faktors kā aukstums. Šī kombinācija padarīja šo zemi par sasalušu un izkaltušu.

Kad mednieku pulciņš pietuvojās biezajai, baltajai miglai, kas atra­dās viņiem priekšā, skatam pavērās vēl neizteiksmīgāka ainava. Bija redzamas kailas klintis un laukakmeņi, apauguši ķērpjiem, kas no tiem karājās trūcīgā sērsnas kārtā; ķērpji bija dzeltenā, pelēkā, brūnā un pat spilgti oranžā krāsā un izskatījās vairāk pēc akmens veidojuma, nevis auga. Sīksta zāle un grīšļi, kā arī daži ziedoši augi un sīki, izturīgi krū­miņi vietumis klāja diezgan ievērojamas platības. Pat šajā mežonīgajā, drūmajā vietā, kur valdīja auksts vējš un šķita, ka nekas dzīvs nespēj ieaugt, dzīve turpinājās.

Noslēpumainā, apslēptā miglāja vidienē radās arī atbilde uz šo jautā­jumu - lielos klintsbluķos bija ieskrambātas švīkas, tur atradās garenas smilšu, akmens un grants grēdas; lieli akmeņi bija izkustināti no vietas, it kā ar kādu neredzamu, milzīgu roku tie būtu nomesti no debesīm. Tievās urdziņās un dažviet mutuļojošā, dubļainā straumē ūdens haotiski skalojās pāri akmeņainajai zemei, un gaisā beidzot bija sajūtams auksts mitrums. Ēnainos nostūros bija uzkrājies netīrs sniegs, un bedrē, aiz kāda liela laukakmens, vecais sniegs vēl bija ieskāvis mazu dīķīti. Tā dziļumā varēja saskatīt ledus klātus izciļņus bagātīgā un spilgti zilā ledus tonī.

Pēcpusdienā vējš mainījās un, kamēr ceļinieki uzslēja apmetni, sāka snigt sauss un vēja dzenāts sniegs. Taluts un pārējie uztraukumā ap­spriedās. Vinkaveks jau vairākas reizes bija centies izsaukt mamuta garu, bet bez panākumiem. Mednieki bija cerējuši daudz ātrāk atrast milzīgos zvērus.

Naktī, klusi guļot savā guļvietā, Eila sadzirdēja mistiskas beržošas, paukšķošas, spurdzošas un burbuļojošas skaņas, kas it kā nāca no zemes dzīlēm. Jaunā sieviete nespēja tās izskaidrot, viņai nebija ne jausmas, no kurienes tās nāca, un tas darīja viņu nervozu. Viņa centās aizmigt, bet nemitīgi modās augšā. Beidzot, jau pret ritu, nogurums ņēma virsroku un viņa ielaidās snaudā.

Pamodusies Eila apjauta, ka ir jau vēls. Visapkārt bija neparasti gaišs, un teltī neviena vairs nebija. Paķērusi silto jaku, viņa tika līdz telts atverei. Paskatījusies laukā, jaunā sieviete sastinga un skatījās aiz brīnu­miem pavērtu muti. Mainīgais vējš tagad bija aizpūtis vasaras dūmaku no kūpošā ledus. Atliekusi galvu, viņa skatījās ledāja augstajā sienā, kas šķita tik milzīga, ka tā augšējā mala sniedzās mākoņos.