Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Plāns, kuru mednieki bija izstrādājuši, bija vienkāršs un konkrēts. No ledus un klinšu atšķeltajiem gabaliem viņi uzbūvēja divrindu akmens krāvumus, kas izpletās no ledus kanjona ieejas. Taluts ar savu masīvo cirvi milzīgos ledus gabalus saskaldīja mazākos, lai tos varētu panest. Aiz katra krāvuma tika gatavībā noliktas lāpas. No visiem piecdesmit medniekiem tikai daži izvēlējās sev vietu stāvēt kanjona iekšpusē aiz aizsargājošiem ledus bluķiem, kur zvēri viņiem pirmajiem varēja mes­ties virsū. Daži izkārtojās aiz akmens un ledus krāvumiem. Pārējie - pir­mām kārtām ātrākie un izturīgākie skrējēji - sadalīsies divās grupās, lai aplenktu ganāmpulku no abām pusēm, jo, par spīti savam milzīgajam augumam, mamuti īsā distancē spēja attīstīt lielu ātrumu.

Brīsija sāka skaidrot jaunākajiem medniekiem, kas iepriekš vēl nekad nebija medījuši pinkainos zvērus, mamutu paradumus, vājības un kā tie jāmedī. Eila uzmanīgi klausījās un kopā ar šo grupu iegāja iekšā ledus kanjonā. Aļņa apmetnes vadone no kanjona iekšpuses vadīs frontālo uzbrukuma grupu, viņa gribēja izpētīt slazdu un izvēlēties vietu, kur stāvēt.

Tiklīdz viņi bija iegājuši kanjona iekšpusē, Eila pamanīja, kā šeit kritusies temperatūra. Iepriekš viņa nebija jutusi aukstumu, jo bija strādājusi pie ugunskura, kausējusi taukus lāpām, pūlējusies savākt zāles kušķus un nesusi ledus bluķus. Tomēr viņi atradās tik tuvu ledā­jam, ka pat vasarā ūdens, kas bija atstāts traukos pa nakti, no rīta bija pārklājies ar trauslu ledus kārtiņu un dienā bija nepieciešamas siltās jakas. Sasalušā ledus sprosta iekšienē aukstums bija iespaidīgs, bet, pavērusies apkārt plašajā kambari, kas bija izveidots no robotiem, ne­kārtīgi samestiem ledus bluķiem, Eila sajutās kā ienākusi citā valstībā - zili baltā, sastingušā aukstuma pasaulē.

Tāpat kā klinšainajā kanjonā, kas atradās blakus ielejai, lieli ledus gabali, kas tikko bija atskaldīti no ledus sienas, izmētāti un sacirsti gulēja zemē. Virs tiem atradās smailes ar asām malām un mirdzoši baltas, augstas virsotnes, saplūzdamas afr plaisām un stūrīšiem, kas laistījās spilgti zilā, tumšā un sulīgā tonī. Šī krāsa Eilai pēkšņi atgādi­nāja Jondalara acis. Vecie ledus bluķi un gabali ar noapaļotām malām bija izmētāti kaudzēs, laikazoba saēsti un klāti ar smalku, vēja sanestu smilti, tie vedināja uz kāpelēšanu un izpētīšanu.

Kamēr pārējie meklēja medību vietas, Eila aiz ziņkāres tieši ar to no­darbojās. Viņa šeit negaidīs mamutus. Jaunā medniece Vīnijas mugurā palīdzēs dzīt pinkainos mamutus, tāpat kā to darīs Jondalars Skrējēja mugurā. Zirgu ātrums varētu būt noderīgs, un viņi ar Jondalaru atdeva savus uguns akmeņus katrai no dzinēju grupām. Eila pamanīja, ka pie kanjona ieejas bija sapulcējušies vairāki ļaudis, un steidzās laukā. No apmetnes puses nāca Jondalars, kas veda Skrējēju, viņiem abiem se­koja Vīnija. Jaunā sieviete uzsvilpa, un ķēve aizskrēja tiem abiem pa priekšu.

Divas dzinēju grupas sāka virzīties uz mamutu bara pusi, dzinēji bija izvietojušies tālu cits no cita, lai, nesaceļot zvēros lielu nervozitāti, apietu tiem apkārt. Raneks un Taluts stāvēja katrs aiz sava ledus un akmeņu krāvuma puses, kas pie kanjona ieejas saplūda kopā, viņi bija gatavi ātri iedegt lāpas, līdzko tas būs nepieciešams. Paejot viņiem garām, Eila uzsmaidīja abiem vīriem, kas gaidīja aiz ledus un akmens kaudzēm. Viņa pamanīja, ka Vinkaveks atradās tajā pašā pusē, kur Ra­neks. Ari Mamuta apmetnes vadonim Eila atbildēja ar smaidu.

Jaunā medniece gāja pa priekšu Vīnijai, viņas pīķi un pīķu metējs bija droši piestiprināti pie vācamo grozu turētājiem kopā ar šīs grupas lāpām. Blakus gāja vairāki citi mednieki, bet neviens neko daudz ne­runāja. Visi koncentrējās uz mamutiem, dedzīgi cerot, ka medības būs veiksmīgas. Pagriezusi galvu, Eila atskatījās uz Vīniju un tad pavērās uz priekšā esošo mamutu ganāmpulku. Jaunā medniece saprata, ka zvēri vēl joprojām ganās tajā pašā pļavā, kurā viņa bija tos nesen pamanījusi. Viss bija noticis tik zibenīgi ātri, ka viņai pat nebija bijis laika visu kārtīgi apdomāt. Neticami īsā laikā viņi bija paveikuši tik daudz.

Eila vienmēr bija gribējusi nomedīt mamutu, gaidu trīsas izskrēja caur jaunās sievietes augumu, kad viņa aptvēra, ka patiešām pieda­lās sava mūža pirmajās mamutu medībās. Kaut ari apstājusies, lai to apdomātu, Eila saprata, ka visā šajā pasākumā jaušas kaut kas ļoti smieklīgs. Kā gan tādas mazas un vājas radības kā cilvēki spēj izaici­nāt tik milzīgus, pinkainus zvērus ar iespaidīgiem ilkņiem un cerēt, ka viss labi izdosies? Tomēr te nu viņa bija, gatava stāties pretim pašam lielākajam zvēram, kas reiz staigājis pa zemes virsu, apbruņojusies ar dažiem mamutu pīķiem un neko vairāk. Nē, tā gluži nebija taisnība. Viņai vēl piemita prāts, pieredze un pārējo mednieku atbalsts, kā arī Jondalara izgatavotais pīķu metējs.

Vai jaunais pīķu metējs, kuru viņš izgudroja, varēs tikt lietots arī ar lielākiem pīķiem? Viņi bija to izmēģinājuši, bet Eila par savu jauno ieroci vēl joprojām nejutās pilnīgi droša.