Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Ledus sienas grandiozais izmērs lika tai izskatīties esam tuvāk, nekā tā bija patiesībā, bet kādu ceturtdaļjūdzi prom no šis vietas nekārtīgā kaudzē bija sakrituši lieli ledus bluķi, kas reiz bija atšķēlušies no stāvās, robotās sasalušās sienas. Ap tiem bija sastājušies vairāki ļaudis. Eila saprata, ka tas bija mērogs, lai viņa aptvertu milzīgās ledus barjeras pa­tiesos izmērus. Uz ledāju pavērās iespaidīgs skats, tas bija neaprakstāmi skaists. Saules gaismā - jaunā sieviete pēkšņi pamanīja, ka laukā spīd saule, - ledājā dzirkstīja miljoniem sīku kristāliņu, kas laistījās daždažā­dos krāsu toņos, bet dziļumā esošajam ledus pamattonim bija tāda pati pārsteidzoši zila nokrāsa, kādu viņa bija redzējusi dīķi. Trūka vārdu, lai šo skatu aprakstītu; raugoties uz krāšņo grandiozumu, majestātiskumu un spēku, vārdi milzīgs un bezgalīgs zaudēja savu jēgu.

Eila veicīgi saģērbās, juzdama, ka ir kaut ko palaidusi garām. Ielē­jusi sev krūzīti, kā pašai šķita, zāļu tējas, viņa atklāja, ka tas ir gaļas buljons, kuram pa virsu jau bija izveidojusies ledus kārtiņa. Tikai uz brīdi saminstinājusies, viņa nolēma, ka tas ir garšīgs, un izdzēra krūzīti tukšu. Pēc tam, sakasījusi karoti ar sasalušiem vārītiem graudiem, viņa tos ietina biezā auksta cepeša šķēlē un ātrā solī devās pie pārējiem medniekiem.

-    Es jau sāku šaubīties, vai tu vispār vēl kādreiz grasies celties augšā, - Taluts jokoja, ieraudzījis Eilu tuvojamies.

-     Kāpēc mani nepamodinājāt? - jaunā medniece jautāja, notiesā­dama brokastu pēdējo kumosiņu.

-     Nav prātīgi modināt cilvēku, kas tik saldi guļ, ja vien nav kāda neatliekama vajadzība, - Taluts atbildēja.

-     Garam vajadzīgs laiks nakts klejojumiem, lai tas atkal jauniem spēkiem varētu atgriezties, - Vinkaveks piebilda, pienākdams pie Eilas apsveicināties. Viņš izdarīja kustību, ar kuru gribēja saņemt abas sie­vietes rokas savās plaukstās, bet viņa veikli izvairījās, ātri pieskārās ar savu vaigu pie Mamuta apmetnes vadoņa vaiga un devās prom izpētīt ledu.

Milzīgie ledus gabali acīmredzot bija krituši lejā ar lielu spēku. Tie bija dziļi ietriekušies zemē, un zeme apkārt tiem bija sadangāta. Drīz vien kļuva saprotams, ka šie ledus bluķi jau te gulējuši vairākus gadus. Vēja sanestais smilts slānis, atpūsts no klintīm, kas ledāja malās bija samaltas sīkos putekļos, klāja bluķu virsmu ar tumši pelēku kārtu, kas vietām mijās ar balta, blīva sniega slāni. Pati bluķu virsma no kūstošā un atkal sasalušā ledus gadu gaitā bija kļuvusi nevienmērīga, raupja un dangaina, un daži sīki un sīksti augi bija jau paspējuši laist tajā savas saknes.

-     Eila, panāc šurp! - Raneks aicināja. Pacēlusi acis, jaunā sieviete ieraudzīja viņu stāvam pašā augšā uz kāda augsta bluķa, kas bija ne­daudz slīpi sasvēries uz sāniem. Viņa bija pārsteigta, ieraugot Jondalaru blakus tumšādainajam vīrietim. - Šeit uzkāpt ir viegli, ja apiesi apkārt no sāniem.

Apgājusi apkārt haotiskajai ledus bluķu kaudzei, viņa kāpa augšā pa vairākām atlūzušām lauskām un gabaliem. Graudainā klints smalkne, sapūsta uz ledus, padarīja šo neparasti slideno virsmu raupju un kāp­šanu - diezgan drošu. Pieliekot nelielas pūles, uzkāpt un pārvietoties bija viegli. Sasniegusi pašu augstāko vietu, Eila piecēlās kājās un aizvēra acis. Jauno sievieti ieskāva spēcīgas vēja brāzmas, it kā pārbaudīda­mas viņas izturību pretoties šim spēkam; pavisam blakus milzīgā ledus siena runāja grandošā, vaidošā un krakšķošā balsī. Pagriezusi galvu pret spilgto gaismu augšā, kura bija redzama pat cauri aizvērtiem plak­stiņiem, Eila ar sejas ādu izjuta kosmisko cīņu, kas norisinājās starp debess uguns bumbas karstumu un masīvās ledus sienas aukstumu. Gaiss neizlēmībā džinkstēja.

Pēc tam viņa atvēra acis. Kur vien paskatījās, visapkārt atradās vie­nīgi ledus. Cik tālu vien skatiens sniedzās, bija redzams vienīgi milzīgs, majestātisks un grandiozs ledus lauks, kas iesniedzās debesīs, klājās līdz pat horizontam. Blakus tam kalni izskatījās pavisam neizteiksmīgi mazi. Šis pasakainais skats izraisīja Eilā pazemīgu apgarotību un grandiozu sajūsmu. Jondalars un Raneks saprotoši atbildēja uz jaunās sievietes smaidu.

-     Esmu jau iepriekš to redzējis, - Raneks sacīja, - bet varu uz to lūkoties tikpat daudz reižu, cik pie debesīm ir zvaigžņu, un man tas nemūžam neapniks. - Gan Eila, gan Jondalars piekrītoši pamāja.

-    Tomēr tas var būt ari bīstams, - Jondalars piebilda.

-     Kā tas ledus šeit nokļuva? - Eila pajautāja.

-     Ledus pārvietojas, - Raneks skaidroja. - Dažreiz tas izaug lielāks, citreiz - sarūk. Kad siena atradās šeit, tas atdalījās. Toreiz šī kaudze bija daudz lielāka. Tā ir sarukusi, tāpat kā pati ledus siena. - Tumšādainais vīrietis pētīja ledāja sienu. - Manuprāt, pagājušajā reizē tā atradās tālāk prom. Iespējams, ka ledājs atkal izplešas.

Tad, pārlaidusi acis pār atklāto klajumu, Eila pamanīja, cik tālu viņa var saskatīt no sava augstā skatpunkta. - Ak, paskatieties! - viņa iesaucās, norādīdama uz dienvidaustrumiem. - Re, kur mamuti! Es redzu mamutu baru!