Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Jaunā medniece pamanīja Skrējēju un otru mednieku grupu, kas viņiem tuvojās, nākot pa sauso zāli, un izskatījās, ka arī mamutu ga­nāmpulks sācis kustēties. Vai zvēri sāka nervozēt, ka ļaužu bars cenšas viņus ielenkt? Eilas grupa pielika soli, arī pārējie uztraucās. Tika padots signāls paņemt lāpas. Jaunā medniece tās ātri sadabūja no nesamajiem groziem, kas atradās Vīnijai mugurā, un izdalīja medniekiem. Tie ar nepacietību gaidīja, vērodami, ka arī otra grupa paņem rokās lāpas. Tad medību vadītājs deva signālu.

Noslidinājusi no rokām dūraiņus, Eila notupās pie uguns zāles pūku un samīcītu mēslu mazās čupiņas. Arī pārējie gaidīdami sanāca viņai apkārt. Viņa sita uguns aizdedzināmo krama gabalu pret dzeltenīgi pelēko dzelzs pirīta oli. Dzirkstele izdzisa. Viņa sita otrreiz. Šķita, ka izdevās. Viņa sita vēlreiz, gruzdošajam aizkuram piešķiļot vairāk dzirk­steļu, un centās uzpūst liesmiņu. Tad pēkšņi viņai palīgā nāca vēja pūsma, un uguns steigšus apņēma aizkuru un samīcītos mēslus. Eila pielika vēl pāris tauku gabalu, lai panāktu lielāku un karstāku liesmu, un apsēdās, kamēr pirmais mednieks turēja savu lāpu virs liesmām. Tad viņi aizdedzināja cits cita lāpas un sāka izretoties.

Precīzs dzīšanas sākuma signāls netika dots. Medības iesākās lēnām, kad, kliegdams un vicinādams savas dūmojošās un šaudīgās lāpas, ne­organizētais dzinēju bars sāka izdarīt izrāvienus uz lielo zvēru pusi. Vairums Mamutu cilts mednieku bija pieredzējuši lielo zvēru dzinēji un pieraduši medīt kopā. Drīz vien zvēru dzīšanas centieni kļuva saska­ņotāki, kad abas dzinēju grupas apvienojās un pinkainie mamuti sāka virzīties uz akmens un ledus krāvumu pusi.

Kāda milzīga mamutu mātīte - bara vadone - vispārējā zvēru ap­jukumā šķita pamanām dzinēju mērķi un metās sāņus. Kliegdama un vicinādama lāpu, Eila sāka skriet uz viņas pusi. Jaunajai sievietei pēk­šņi atausa atmiņā pašas mēģinājums dzīt zirgu baru, ko reiz viņa bija paveikusi viena pati tikai ar degošu lāpu palīdzību. Visi, izņemot vienu zirgu, bija aizbēguši - nē, divus, viņa atcerējās. Toreiz viņas izraktajā slazda bedrē bija iekritusi ķēve, kas vēl baroja kumeliņu, nevis pats mazais, dzeltenais kumeliņš. Eila pavērās atpakaļ uz Vīniju.

Mamuta mātītes spalgā taurēšana viņu pārsteidza. Jaunā medniece pagriezās tieši tajā mirklī, lai redzētu, kā vecā mātīte uzlūko vārgos, nenozīmīgos radījumus, kas pārnēsāja briesmu smaku, un sāka skriet Eilas virzienā. Bet šoreiz jaunā medniece nebija vairs viena pati. Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja sev blakus Jondalaru, tad vēl pāris mednieku, kas bija daudz vairāk, nekā milzīgā mamutu mātīte bija vēlējusies satikt.

Pacēlusi snuķi, lai notaurētu brīdinājuma signālu par uguni, viņa saslē­jās pakaļkājās, notaurējās vēlreiz, tad atkāpās atpakaļ.

Sausas zāles laukumiņš atradās uz augstāka zemes pleķīša, kas nebija pakļauts kūstošā ledāja ūdens straumēm, un, kaut ari nebija miglas, lietus nebija lijis jau vairākas dienas. Ugunskuri, kurus lietoja lāpu aizdegšanai, bija atstāti nepieskatlti un drīz vien aizdedzināja sauso zāli, un brāzmainās vēja pūsmas veicināja liesmas. Mamuti sākumā pamanīja uguni, saoduši ne tikai degošas zāles smaku, bet ari gruzdošu zemi un kūpošus krūmus - tik pazīstamo stepes ugunsgrēka smārdu un pat vēl draudīgāku. Vecā mamutu mātīte ietaurējās vēlreiz, viņai pievienojās taurējošu, pinkainu, sarkanīgi brūnu jaunu un vecu mamutu koris; dzīvnieki uzņēma ātrumu un metās pretim nezināmām, bet daudz lielākām briesmām.

Sānvējš uzpūta dūmu mutuli medniekiem, kas centās neatpalikt no skrienošā zvēru bara. Gatava kāpt Vīnijai mugurā, Eila atskatījās uz liesmām un saprata, kas bija licis lielajiem zvēriem panikā bēgt. Viņa kādu brīdi lūkojās, kā sprakšķošās, sarkanās liesmas kāri aprij ceļu pāri laukam, spļaudamas dzirksteles un atraugājot dūmus. Bet jaunā sieviete zināja, ka uguns nerada patiesas briesmas. Pat ja ugunij izdotos šķērsot klinšainās teritorijas kailo zemi, ledus kanjons to apturētu. Eila pamanīja, ka Jondalars jau atradās Skrējēja mugurā, cieši sekodams bēgošajiem mamutiem, un devās viņam pakaļ.

Eila varēja sadzirdēt smagu elpu, kad viņa jāja garām jaunai sievietei no Brīsijas apmetnes, kas visu ceļu bija skrējusi, turēdamās lielajiem zvēriem cieši aiz muguras. Dzīvniekiem būs grūtāk nogriezties sāņus, tiklīdz tie uzņems virzienu, kas nenoliedzami tos novedīs aukstajā kan­jonā; abas sievietes viena otrai uzsmaidīja, kad mamutu bars iegāja akmens un ledus uzbēruma ceļā. Eila jāja uz priekšu; tagad bija pienā­kusi viņas kārta dzīvniekus pasteidzināt.