Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Kaut arī mednieki piecēlās agri un dedzīgi vēlējās doties mājup, rīta cēliens jau bija pusē, pirms viņi izkustējās no apmetnes. Pēcpusdienā mednieki kāpa garā, šaurā smilšu, grants un akmeņu kalnā, kas tur jau sen bija izveidojies kā ledāja robežšķirtne un veda tālāk uz dienvidiem. Sasniedzis noapaļoto kalna kori, mednieku bariņš apstājās atpūsties, un Eila atskatījusies pirmoreiz ieraudzīja ledāju, kas, raugoties no tāluma, nebija tīts miglas plīvurā. Viņa nespēja no tā atraut acis.

Tas mirdzēja saulē, tikai daži mākoņi rietumu pamalē nelāva saredzēt ledāja virsotnes, nebeidzami un pamatīgi ledus kalni stiepās pāri zemei, cik tālu vien viņa spēja saskatīt, iezīmēdami to robežu, aiz kuras neviens nedrīkstēja spert kāju. Tā patiešām bija pasaules mala.

Kalna priekšpuse bija nelīdzena, tā atspoguļoja šī apgabala nelielās vietējās atšķirības; medniekiem uzkāpjot pašā virsotnē, skatienam pa­vērtos ieplakas un grēdas, aizas un plaisas, kas, samērojot ar cilvēka augumu, būtu diezgan pamatīgas, bet attiecībā uz kalna izmēru tā virsma šķistu vienmērīgi līdzena. Bija grūti iedomāties, ka milzīgais, nepielūdzamais ledājs ar mirdzošu ledus vairogu apklāja ceturto daļu zemes virsmas. Atsākot iešanu, Eila turpināja skatīties uz ledāju un ievēroja, ka rietumu pusē esošie mākoņi sabiezē un ceļas migla, ietinot ledāju noslēpumainības plīvurā.

Par spīti smagajām nastām, mednieki atpakaļceļā virzījās uz priekšu ātrāk, nekā bija nākuši šurp. Katru gadu šis apvidus pa ziemu kardināli mainījās, tāpēc viņu maršruts un pat labi zināmās vietas bija jāpēta no jauna. Bet ceļš uz ziemeļu ledāju un atpakaļceļš nekad nebija pa­redzams. Visi ļaudis par veiksmīgajām medībām bija līksmi un labā noskaņojumā un pēc iespējas ātrāk vēlējās atgriezties Vasaras sapulcē. Šķiet, ka nevienu, izņemot Eilu, neuztrauca un nespieda pie zemes smagā krava. Priekšnojauta, ko jaunā sieviete bija izjutusi turpceļā uz ziemeļiem, atpakaļceļā kļuva vēl spēcīgāka, bet viņa vairījās pieminēt savas ļaunās bažas.

Kaula riku meistars bija pārņemts ar nepacietīgām gaidām, un viņam bija grūti savas emocijas apslēpt. Liels sasprindzinājums Ranekam cēlās arī no Vinkaveka neatslābstošās intereses par Eilu, visu laiku viņš sajuta sevī rodamies neskaidras pretrunas. Bet Eila vēl joprojām bija viņam apsolīta, un pašlaik viņi nesa mājup gaļu kāzu svinībām. Izskatījās, ka pat Jondalars ir samierinājies ar viņu savienošanos, kaut arī nekas vēl nebija skaidri norunāts. Raneks juta, ka garais Zelandoni virs nostājas viņa pusē pret Vinkaveku. Jondalaram piemita vairākas apbrīnojami labas īpašības, viņi mēģināja pat sadraudzēties. Par spīti tam, Raneks saprata, ka Jondalara klātbūtne rada vārdos neizsakāmu apdraudējumu viņa savienībai ar Eilu un varētu būt šķērslis, kas stātos ceļā viņa pilnī­gai laimei. Tumšādainais vīrietis būtu laimīgs tad, kad Jondalars beidzot nolemtu doties prom.

Eila nemaz negaidīja kāzu svinības, kaut ari zināja, ka viņai to būtu vajadzējis darīt. Jaunā sieviete apzinājās, cik ļoti Raneks viņu mīl, un ticēja, ka varētu būt ar viņu laimīga. Doma par to, ka viņai varētu piedzimt bērniņš, kas līdzinātos Trisijas mazulim, radīja viņā prieku. Savā prātā Eila nešaubījās ne mirkli, ka Ralevs ir Raneka dēls. Šis bērns nebija dzimis dažādu garu sajaukuma rezultātā. Eila bija pārliecināta, ka Raneks aizsācis Trisija šo bērnu ar savu esenci, kad dalījies ar Trisiju Baudas veltē. Eilai patika sarkanmatainā sieviete, viņai bija viņas žēl. Jaunā sieviete nolēma, ka viņai nebūtu nekas pretim dalīties Ranekā un pavardā ar Trisiju un Ralevu, ja Trisija to vēlēsies.

Tikai pašā nakts melnumā Eila bija spiesta sev atzīt, ka, iespējams, viņa varētu būt tikpat laimīga, ja vispār nedzīvotu pie Raneka pavarda. Visa ceļojuma laikā viņa bija izvairījusies gulēt kopā ar tumšādaino vīrieti, izņemot tās pāris reizes, kad Ranekam radās pēc viņas nepār­varama vajadzība - ne jau fiziska, bet viņam bija nepieciešams mie­rinājums un tuvība. Atpakaļceļā Eila nespēja dalīties Baudas veltē ar Raneku. Tā vietā, gulēdama viena pati savā guļvietā, Eila spēja domāt vienīgi par Jondalaru. Viņai prātā jaucās vieni un tie paši jautājumi, uz kuriem viņa nespēja rast atbildi.

Atceroties medību dienu, savu tuvo nāves iespēju mamutu bullēna dēļ un smeldzīgo vajadzību Jondalara acīs, Eila prātoja, vai tiešām tā varētu būt patiesība, ka viņš vēl joprojām viņu mīl. Tad kāpēc gan visu ziemu Jondalars bija izturējies kā svešinieks? Kāpēc viņš bija pārstājis meklēt viņā iepriecinājumu? Kāpēc bija aizgājis no Mamuta pavarda? Jaunā sieviete atcerējās to dienu stepē, kad Jondalars pirmoreiz izjāja ar Skrējēju. Atcerēdamās viņa vēlmi un vajadzību pēc viņas un pašas dedzīgo atsaucību, Eila vairs nespēja gulēt no savām ilgām pēc viņa, bet atmiņas aizēnoja viņa noraidījums, pašas sāpes un apjukums.