Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Pēc īpaši nogurdinošas dienas un vēlas maltītes Eila bija starp pirma­jiem, kas atstāja ugunskuru un devās uz telti. Viņa ar smaidu bija norai­dījusi Raneka cerību pilno lūgumu iet pie viņa gulēt, paskaidrodama, ka pēc garā dienas pārgājiena ir pārguruši, un, ieraugot tumšādainā vīrieša vilšanos, sajutās slikti. Bet viņa patiešām bija nogurusi un nespēja tikt skaidrībā ar savām jūtām. Dodoties uz telti, Eila pamanīja, ka Jondalars atrodas pie zirgiem. Vīrietis bija uzgriezis muguru, un jaunā sieviete netīšām nopētīja viņa lielisko augumu, kustības un stāju. Viņa pie sevis nodomāja, ka tik labi pazīst Jondalaru, ka atpazītu viņu pat no ēnas aprisēm. Tad viņa pamanīja, ka arī pašas augums neapzināti reaģē uz viņa klātbūtni. Viņas elpa paātrinājās, seju klāja piesārtums; Eila izjuta nepārvaramu pievilkšanas spēku un sāka iet viņa virzienā.

"Nē, tam nav nekādas jēgas," viņa nodomāja. "Ja es pieietu pie viņa aprunāties, viņš, sameklēdams kādu atrunu, vienkārši dotos prom, aiz­ietu atrast kādu citu, ar ko aprunāties." Jaunā sieviete iegāja teltī, jo­projām izbaudīdama tās sajūtas, ko Jondalars bija viņā izraisījis, un ielīda guļamādās.

Viņa bija bijusi tik nogurusi, bet tagad nespēja aizmigt, grozījās un mētājās, cenšoties apslāpēt savas ilgas pēc Jondalara. Kas gan viņai kaiš? Neizskatījās, ka viņš viņu gribētu, kāpēc tad viņai vajadzētu tā tvīkt pēc šī vīrieša? Bet kāpēc gan dažreiz viņa acīs parādās tas īpašais skatiens? Kāpēc toreiz stepē viņš tik ļoti viņu gribēja? Toreiz radās tāda sajūta, ka Jondalaru pievelk tāds spēks, ar kuru viņš nespēj cīnīties. Pēkšņi viņai prātā ienāca kāda doma, un Eila sarauca pieri. Varbūt Jondalars izjūt tādu pašu nepārvaramu tieksmi pēc viņas, kādu viņa pati izjūt pret viņu, un varbūt viņš nemaz to nevēlas? Varbūt tieši tas ir visu problēmu pamats?

Viņa sajuta sevi atkal nosarkstam, bet šoreiz to izraisīja sarūgtinā­jums. Domājot par to tādā veidā, viss pēkšņi kļuva skaidrs - gan Jon­dalara izvairīšanās, gan viņa bēgšana projām. Vai tas tā notika tāpēc, ka viņš negribēja viņu gribēt? Eila atcerējās visas tās reizes, kad bija centusies viņam tuvoties, parunāties, saprast, tad vienīgais, ko Jonda­lars bija gribējis, bija izvairīšanās, un jaunā sieviete jutās pazemota. Viņa nodomāja: "Viņš mani negrib. Ne tā kā Raneks, kas mani grib. Kad dzīvojām ielejā, Jondalars reiz sacīja, ka mīlot mani un vedīšot mani sev līdzi, bet nekad nelūdza mani kļūt par viņa sievu. Viņš nekad nepieminēja, ka vēlas ar mani dzīvot pie viena pavarda vai ka vēlas manus bērnus."

Eila sajuta acs kaktiņos krājamies karstas asaras. "Kāpēc man tā jā­raizējas par viņu, ja es viņam esmu vienaldzīga?" Nošņaukājusies Eila ar plaukstu virspusi izslaucīja acis. "Visu šo laiku, kamēr esmu par viņu domājusi un alkusi pēc viņa, viņš vienkārši grib mani aizmirst.

Nu, Raneks mani grib un māk ari man sniegt Baudas velti. Un viņš ir labs pret mani. Viņš grib ar mani dzīvot pie viena pavarda, un es pat neesmu īpaši labi pret viņu izturējusies. Un viņam ir ari skaisti bērni, vismaz Trisijas mazulis ir ļoti jauks. Manuprāt, man jākļūst laipnākai pret Raneku un jāaizmirst Jondalars," Eila nodomāja. Bet, tiklīdz šie vārdi viņas domās izveidojās, acīs atkal parādījās asaras, un, lai kā arī jaunā sieviete censtos, viņa nespēja atbrīvoties no domām, kas veidojās kaut kur dziļi viņas iekšienē. "Jā, Raneks ir labs pret mani, bet Raneks nav Jondalars, un es mīlu Jondalaru."

Eila vēl joprojām bija nomodā, kad ļaudis sāka nākt teltī un doties pie miera. Viņa vēroja, kā Jondalars ienāk pa telts atveri un vilcinādamies paskatās viņas virzienā. Kādu bridi arī Eila skatījās uz viņu, tad izslēja zodu un novērsās. Tieši tajā brīdī teltī ienāca Raneks. Eila piecēlās sēdus un uzsmaidīja viņam.

-    Man šķita, ka esi nogurusi. Tāpēc tu tik agri aizgāji gulēt, - kaula rīku meistars sacīja.

-    Man likās, ka tā tas ir, bet nevarēju aizmigt. Varbūt man tomēr iet gulēt pie tevis? - viņa jautāja.

Raneka spožais smaids būtu aptumšojis sauli, ja tā šobrīd spīdētu.

-     Tā ir laba doma, ja es esmu noguris, mani nekas nevar traucēt aizmigt, - Taluts izteica savas domas ar labvēlīgu smaidu, apsēzdamies uz guļamādām, lai atšņorētu zābakus. Bet Eila pamanīja, ka Jondalars nesmaida. Zelandoni vīrietis bija aizvēris acis, bet tas nenoslēpa viņa sāpju grimasi, ne ari pēkšņo sakāves soli, dodoties uz savām cisām. Tad, negaidot pagriezies, viņš izskrēja laukā no telts. Raneks saskatījās ar Talutu, pēc tam tumšādainais vīrietis pavērās Eilā.

Sasnieguši purvu, mednieki nolēma sameklēt apkārtceļu. Šoreiz vi­ņiem bija pārāk smagas nastas, lai cīnītos iziet tam cauri. Tika ņemta talkā mamuta kaula karte no iepriekšējiem gadiem un pieņemts lēmums nākamajā rītā mainīt virzienu. Taluts bija pārliecināts, ka tas neaiz­ņemtu pārāk daudz laika apiet purvam apkārt, kaut arī viņam bija grūti par to pārliecināt Raneku, kas negribēja paciest nekādu vilcināšanos.