Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Tas ir kalns, īpašs kalns, kas izverd uguni. Reiz ko tādu piedzīvoju, kad biju vēl pavisam mazs, - Jondalars stāstīja. - Mēs to saucam par "Mātes krūtīm". Vecais zelandoni pastāstīja mums par to kādu senu leģendu. Tas, ko es redzēju, atradās tālu prom, augstajā vidienē. Vēlāk kāds vīrs, kurš tajā laikā bija ceļojis un atradies tam kalnam tuvāk, pastāstīja, ko bija redzējis. Tas bija ļoti aizraujošs stāsts, bet viņš bija nobijies. Pirms tam bija jūtami vairāki nelieli zemes grūdieni, un tad kalna virsotne tika nopūsta nost. No tās parādījās liela strūkla, kā tā tur, un debesis aizklāja melns mākonis. Tomēr tas neizskatījās pēc pa­rasta mākoņa. Tas mākonis sastāvēja no viegliem putekļiem, tādiem kā pelni. Tas tur… - Jondalars norādīja uz milzīgo, melno mākoni, kas virzījās uz rietumiem, - izskatās, ka iet no mums projām. Ceru, ka vējš nemainīsies. Kad pelni nosēdīsies uz zemes, tie pārklās itin visu. Dažreiz gadās, ka tie pārklāj zemi krietni biezā slānī.

-     Tas droši vien notiek tālu no šejienes, - Brīsija ieminējās. - No šejienes mēs pat tā īsti neredzam kalnus, turklāt nav dzirdamas nekādas skaņas - ne rūcieni, ne dārdi, nav jūtama arī zemes līgošanās. Tikai tā lielā strūkla un tumši pelēkais mākonis.

-    Tieši tāpēc, pat ja pelni nosēdīsies šeit apkārt, mums nekas ļauns nedraud. Esam labu gabalu prom no tās vietas.

-     Tu stāstīji, ka bija jūtamas ari zemestrīces? Zemestrīces allaž ir bijušas Mātes zīme. Arī šai jābūt kādai zīmei. Mamutiem būs jāmeditē un jāatrod izskaidrojums, - Vinkaveks paziņoja, negribēdams izrādīties nekompetentāks par svešinieku.

Eila vairs nedzirdēja neko citu kā vien vienu vienīgu vārdu "zemes­trīce". Viņa ne no kā cita uz pasaules tik ļoti nebaidījās kā no zemes­trīcēm. Piecu gadu vecumā viņa bija zaudējusi savu ģimeni mežonīgas mīkstās zemes tricināšanās, un tad viņas mūžā bija bijusi vēl viena zemestrīce, kurā gāja bojā Krebs, un Brouds pēc tam bija viņu padzinis no klana. Zemestrīces allaž bija vēstījušas par postošiem zaudējumiem un kardinālām pārmaiņām. Eila tik tikko spēja savaldīties.

Tad ar pašu acs kaktiņu jaunā sieviete pamanīja pazīstamu kustību. Nākamajā brīdī pelēks kažoks metās viņai virsū, uzlēca ar ķepām uz auguma un uz krūtīm uzlika slapjas, dubļainas ķepas. Eila sajuta, kā asa mēle laiza viņas zodu.

-     Vilk! Vilk! Ko tu šeit dari? - viņa brīnījās, bužinādama zvēram kaklu. Tad, šausmu pārņemta, Eila sastinga un iesaucās. - Ak nē! Tas ir Ridags! Vilks ir atnācis man pakaļ, lai aizvestu pie Ridaga! Man jāiet. Man nekavējoties jādodas prom!

-    Atstāj šeit velkamo platformu un zirgu kravu un jāj prom, - Taluts ieteica. Viņa acīs bija skaidri saskatāmas sāpes. Ridags bija vadoņa pa­varda bērns, tāpat kā jebkurš cits Nezijas bērns, un Taluts viņu mīlēja. Ja viņš pats nebūtu augumā tik ražens, Eila būtu viņam piedāvājusi jāt ar Skrējēju un atgriezties kopā ar viņu nometnē.

Ieskrējusi teltī apģērbties, jaunā sieviete ieraudzīja Raneku. - Tas ir Ridags, - viņa sacīja.

-    Es zinu, tikko dzirdēju, ko teici. Ļauj man tev palīdzēt. Ielikšu tavā somā ko ēdamu un ūdeni. Vai tev būs vajadzīgas guļamādas? Arī tās ielikšu, - tumšādainais vīrietis piedāvāja savu palīdzību, kamēr Eila šņorēja zābakus.

-    Ak, Ranek! - Eila noteica. Viņš bija pārāk labs pret viņu. - Kā lai tev pasakos?

-     Eila, viņš ir mans brālis.

"Nu, protams!" viņa nodomāja. "Arī Raneks viņu mīl." - Piedod. Ta­gad nespēju loģiski domāt. Vai vēlies atgriezties kopā ar mani? Biju domājusi lūgt to Talutam, bet viņš ir pārāk smags, lai jātu Skrējēja mugurā. Tomēr tu to varētu.

-     Es? Jāt ar zirgu? Nekad mūžā! - Raneks iesaucās, izskatīdamies nobijies un nedaudz atkāpdamies.

Eila sarauca pieri. Viņa nebija zinājusi, ka Ranekam tādas bailes no zirgiem, bet tagad, par to padomājot, viņa atskārta, ka tumšādainais vīrietis bija viens no tiem retajiem, kas nekad nebija lūdzis pajāt ar zirgiem. Eila brīnījās: kāpēc gan tā?

-     Es pat nezinātu, kā to zirgu vadīt un… Eila, es baidos, ka varu nokrist. Tev tas ir ļoti piemērots, un šī ir viena no tām prasmēm, ko tevī mīlu, bet es pats nekad nejāšu ar zirgu, - Raneks sacīja. - Dodu priekšroku savām kājām. Man pat nepatīk zābaki.

-    Bet kādam ir jājāj līdzi. Viņai nevajadzētu atgriezties vienai, - Ta­luts sacīja, stāvēdams pie telts ieejas.

-     Viņai nenāksies atgriezties vienai, - ierunājās Jondalars. Viņš jau bija saģērbies ceļojuma drēbēs un stāvēja blakus Vīnijai, turēdams Skrē­jēju aiz pavadas.

Eila ievilka dziļu atvieglojuma nopūtu un tad atkal sarauca pieri. Kāpēc Jondalars gribēja jāt kopā ar viņu? Viņš nekad un nekur nebija gribējis doties ar viņu divatā. Viņam taču īstenībā viņa nemaz nerūpēja. Jaunā sieviete nopriecājās, ka Jondalars būs kopā ar viņu, bet viņa pati neko viņam neteiks. Viņa jau tā vairākas reizes bija sevi pazemojusi.

Liekot ceļasomas uz Vīnijas muguras, Eila pamanīja, ka Vilks lok ūdeni no Raneka bļodiņas. Zvērs jau bija paspējis aprit ari pusi bļodas ar gaļu.

-     Ranek, paldies tev, ka viņu pabaroji! - viņa pateicās.