Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Nezija aprauti un dusmīgi pamāja. - Nu es saprotu, ko viņš vēlas. Ridags negrib būt dzīvnieks, viņš grib doties uz garu pasauli. Viņš grib, lai viņu apglabā… kā cilvēku.

Ridags piekrītot māja ar galvu.

-     Protams, - jaunā zāļu sieva piekrita. - Viņš ir cilvēks. - Viņa iz­skatījās apjukusi.

-     Nē, nav gan. Viņš nekad netika pieskaitīts pie Mamutu cilts. Viņi šo zēnu nekad nepieņēma savā vidū. Viņi sacīja, ka viņš ir dzīvnieks, - Nezija paskaidroja.

-    Tu gribi teikt, ka viņu nevarēs apglabāt? Ka viņš nevarēs doties uz garu pasauli? Kurš ir teicis, ka viņš to nevarēs? - Eilas acis niknumā gailēja.

-     Tā ir Mamutu Padome, - Nezija atbildēja. - Viņi to nepieļaus.

-    Ak tā? Vai ari es neesmu Mamuta pavarda meita? Es to atļaušu! - viņa apgalvoja.

-     Tas neko nedos. Arī vecais Mamuts to atļāva. Mamutu Padomei jādod sava piekrišana, bet viņi tam nepiekritīs, - Nezija sacīja.

Ridags ar lielām cerībām bija klausījies abu sieviešu sarunā, bet tagad zēna cerības noplaka. Ieraudzījusi viņa sejas izteiksmi un vilšanos, Eila sadusmojās tā, kā nekad dzīvē nebija dusmojusies.

-     Mamutu Padome var nedot savu piekrišanu. Viņi nav tie, kuri iz­lemj, vai kāds ir cilvēks vai ne. Ridags ir cilvēks. Viņš nav nekāds dzīv­nieks, un ari mans dēls nav dzīvnieks. Mamutu Padome var iesālīt savu apglabāšanas ceremoniju. Viņam to nevajag. Kad pienāks laiks, es pati to izdarīšu pēc klana tradīcijām - kā to izdarīju ar Krebu, klana moguru. Ridags ieies garu pasaulē, vai nu Mamutu Padome to gribēs, vai ne!

Nezija paskatījās uz zēnu. Tagad viņš izskatījās daudz mierīgāks. "Nē," viņa izlaboja savas domas, "viņš ir mierīgs." Gan pūles, gan sa­sprindzinājums bija pazuduši. Ridags pieskārās Eilas rokai.

-     Es neesmu dzīvnieks, - viņš rādija ar zīmēm.

Izskatījās, ka viņš vēl ko grib teikt. Eila gaidīja. Tad pēkšņi viņa at­skārta, ka nebija vairs dzirdama nekāda skaņa, ka zēns vairs necīnījās, lai ievilktu vēl vienu sāpīgu elpu. Viņam vairs nesāpēja.

Bet Eilai sāpēja. Pacēlusi acis, viņa ieraudzīja Jondalaru. Viņš tur bija stāvējis visu laiku, jaunā vīrieša seja bija tikpat bēdu sagrauzta kā viņas pašas un Nezijas. Pēkšņi visi trīs apskāvās, cenzdamies cits citā rast mierinājumu.

Tad vēl kāds sāka sērot. No grīdas zem Ridaga gultas atskanēja klusa smilkstēšana, kas nāca no zvēra rīkles, smilksti pamazām pārvērtās Vilka pirmajā, skanīgajā gaudošanā. Kad dzīvniekam aptrūkās elpa, viņš sāka no jauna, izteikdams savu zaudējumu skanīgā, spocīgā, šermuļus uzdzenošā, tikai vilkiem raksturīgā dziesmā. Pie telts ieejas sanāca ļau­dis, lai paskatītos, kas notiek, bet svārstījās, vai drīkst nākt iekšā. Pat tie trīs cilvēki, kas bija nogrimuši sērās, ieklausījās vilkā un nobrīnījās. Jondalars pie sevis nodomāja: "Lai tas būtu dzīvnieks vai cilvēks, ne­viens nevarētu cerēt uz vēl sāpīgāku un brīnišķīgāku izvadīšanu."

Kad pirmā mokošā sērošana bija beigusies un bēdu asaras izraudātas, Eila apsēdās blakus mazajam, vārgajam augumiņam, sēdēja nekustīgi, bet asaras turpināja ritēt pa jaunās sievietes seju. Skatīdamās tālumā, viņa iegrima klusās pārdomās par savu dzīvi klanā, savu dēlu un atce­rējās to pirmo reizi, kad bija ieraudzījusi Ridagu. Eila mīlēja Ridagu. Šis zēns bija iekarojis vietu viņas sirdī, tāpat kā Durks, un zināmā mērā aizvietojis zaudēto dēlu. Kaut arī Eilai dēlu atņēma, Ridags bija devis viņai iespēju uzzināt par dēlu ko vairāk - uzzināt, kā viņš varētu pie­augt un attīstīties, kā varētu izskatīties un ko varētu domāt. Kad jaunā sieviete smaidīja par Ridaga maigo humora izjūtu vai bija iepriecināta par viņa uztveres spējām un gudrību, tādās situācijās viņa allaž iztēlojās Durku, kas droši vien izrādītu tādas pašas spējas. Tagad Ridaga vairs nebija un viņas smalkā saikne ar Durku bija pazudusi. Eila sēroja par abiem zaudētajiem bērniem.

Nezijas bēdas nebūt nebija mazākas, bet arī dzīvo cilvēku vajadzības bija svarīgas. Ragija ierāpās mammai klēpī, meitenīte bija apjukusi un sāpināta par to, ka viņas rotāju biedrs, draugs un brālis vairs nekad ar viņu nespēlēsies un nerādīs zīmes ar rokām. Danugs bija visā garumā izstiepies gultā un šņukstēja, galvu pabāzis zem segām, un kādam bija jāaiziet un jāpasaka arī Latijai.

-    Eila? Eila, - Nezija beidzot ierunājās. - Kas mums jādara, lai Ridagu apglabātu pēc klana tradīcijām? Mums jāsāk viņu sagatavot.

Eilai bija nepieciešams laiks, lai aptvertu, ka kāds viņai kaut ko jautā. Saraukusi pieri, viņa koncentrēja uzmanību uz Neziju. - Ko?

-     Mums viņš jāsagatavo apbedīšanai. Kas mums jādara? Es neko nezinu par klana apglabāšanas rituāliem.

"Nē," jaunā sieviete domāja, "neviens no Mamutu cilts to nezina, īpaši jau nu Mamutu Padome." Bet viņa zināja. Domādama par klana apglabāšanas ceremonijām, kuras bija redzējusi, viņa apsvēra, kas būtu jāizdara ar Ridagu. Tas nozīmēja, ka viņam jādod vārds un amulets ar sarkanu okera gabaliņu. Pēkšņi Eila piecēlās kājās un izsteidzās laukā.

Jondalars devās viņai pakaļ. - Kurp tu iesi?