Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

Tad ar uzjautrinoši priecīgu smaidu sejā Jondalars nokrita viņas priekšā zemē uz viena ceļa. Viņš gan nesēdēja sakrustotām kājām un noliektu galvu, kā Eila to mēdza darīt, bet skatījās viņai tieši acīs. Jaunā sieviete izskatījās samulsusi un jutās neērti - tas Jondalaru iepriecināja, jo tieši tā viņš pats allaž bija juties, kad viņa sēdēja savā pazemīgajā pozā.

-    Jondalar, ko tu dari? Vīriešiem nav tā jādara. Viņiem nav jālūdz atļauja runāt.

-    Bet man ir jālūdz. Eila, vai atgriezīsies pie manis, kļūsi mana sieva, ļausi, lai zelandoni mūs sasaista kopā, dzīvosi ar mani pie viena pavarda un dzemdēsi man bērnus?

Eila atkal sāka raudāt un sajutās muļķīgi visu izlieto asaru dēļ. - Jon­dalar, nekad neesmu vēlējusies neko citu. Jā, piekrītu itin visam. Un tagad, lūdzu, celies augšā!

Piecēlies kājās, viņš apskāva sievieti un jutās tik laimīgs, kā nekad savā mūžā nebija juties. Jondalars viņu skūpstīja un piekļāva sev klāt tik cieši, it kā baidītos, ka atlaižot varētu viņu pazaudēt; reti kad viņš tā bija darījis agrāk.

Noskūpstot viņu vēlreiz, kopā ar brīnumu par Eilas atrašanos šeit pieauga ari viņa alkas pēc viņas. Jaunā sieviete to sajuta, viņas augums atsaucās un bija tam gatavs. Bet šoreiz viņš negribēja vienkārši viņu iegūt. Viņš gribēja iegūt viņu pilnībā un pavisam. Atkāpies jaunais vīrietis nopurināja no pleciem mugursomu, kas tur visu laiku bija at­radusies. Tad, izņēmis no tās segu, viņš to noklāja zemē. Vilks pēkšņi pielēkšoja pie Zelandoni vīrieša.

-     Tev kādu brīdi būs jāpagaida un jāliek mūs mierā, - Jondalars noteica un uzsmaidīja Eilai.

Viņa pavēlēja Vilkam iet prom un atbildēja Jondalaram ar smaidu. Apsēdies uz segas, jaunais vīrietis pasniedza roku savai mīļotajai. Viņa apsēdās blakus, jau izjuzdama trīsas, gaidas un ļoti alkdama pēc viņa.

Jondalars viņu maigi noskūpstīja un pasniedzās pēc vienas krūts, un cauri jaunās sievietes tunikai izbaudīja tās pazīstamo pilnīgo un apaļo formu. Arī Eila to atcerējās un atcefējās vēl ko vairāk. Viņa ātri atbrīvojās no tunikas. Ar abām rokām viņš apskāva viņu, un jau nāka­majā mirklī Eila gulēja uz muguras un Jondalars viņu kaislīgi skūpstīja. Vīrieša roka glāstīja krūti, atrada krūtsgaliņu, un siltās, miklās lūpas pieplaka otram krūtsgaliņam. Sieviete ievaidējās, un velkoša sajūta kaut kur dziļi viņas iekšienē sūtīja trīsas uz to vietu, kas visvairāk alka pēc viņa. Noglāstījusi Jondalara rokas, plato muguru, skaustu un matus, tikai uz brīdi Eila bija pārsteigta, ka tie nebija savijušies mazās spro- dziņās. Šī doma izgāja no galvas tikpat ātri, kā bija tur ienākusi.

Viņš atkal skūpstīja savu mīļoto, un mēle maigi meklējās viņas mutē. Viņa to iesūca, iebāza arī savu mēli viņam mutē un atcerējās, ka šī glāsta abiem nekad nebija gana, un tas bija neiedomājami juteklisks un emocionāls. Eila gremdējās atmiņās un no jauna izbaudīja aizmirstās sajūtas. Šoreiz viņa gandrīz vai jutās kā pašā pirmajā reizē, iepazina Jondalaru no jauna un atcerējās, cik labi viņa šo vīrieti pazīst. Cik daudz nakšu viņa bija alkusi pēc viņa!

Zelandoni vīrietis izbaudīja Eilas mutes garšu un sāļumu uz kakla. Viņa sajuta pār zodu un kaklu pārslīdam siltas trīsas. Noskūpstījis viņas plecu, Jondalars tajā maigi iekoda un pasūca, spēlēdamies ar sievietes jutīgajām vietiņām, kuras tik labi pārzināja. Negaidot viņš atkal saņēma krūtsgaliņu. No pēkšņo sajūtu gammas viņa noelsās, tad nopūtās un no patikas ievaidējās, kad viņš vienlaikus spēlējās ar abām krūtīm.

Piecēlies sēdus, Jondalars paskatījās uz Eilu, tad aizvēra acis, it kā gribētu paturēt atmiņā mīļotās sievietes tēlu. Atverot acis, viņš redzēja, ka jaunā sieviete smaida.

-    Jondalar, es tevi mīlu un tik ļoti visu laiku pēc tevis alku.

-     Ak, Eila! Es neprātīgi alku pēc tevis un tomēr gandrīz vai atteicos no tevis. Kā gan es to spēju, ja tik neprātīgi tevi mīlu? - Cieši piekļau- dams viņu sev klāt, viņš apklāja Eilu skūpstiem, it kā baidīdamies, ka vēl tagad varētu viņu zaudēt. Viņa ar tādu pašu dedzīgu kaisli tiecās viņam pretim. Un pēkšņi abi vairs nespēja ilgāk gaidīt. Apmīļojis abas jaunās sievietes krūtis, viņš atraisīja viņas jostu. Pacēlusi gurnus, Eila novilka pusgarās vasaras bikses, kamēr Jondalars atsēja savas bikses, novilka kreklu un nometa apavus.

Apskāvis sievieti ap vidukli, viņš uzlika galvu uz viņas vēdera un tad noslīdēja zemāk, starp kājām, un skūpstīja kaunuma apmatojuma pauguriņu. Tad uz brīdi apstājās, paplēta viņas kājas, ar abām rokām atvēra viņu vaļā un izpētīja dziļās, sārtās krokas, kas izskatījās pēc maigām, miklām ziedlapiņām. Tad kā bite viņš tajās ienira un izgaršoja ziedlapiņu aromātu. Eila kaislē kliedza un sliecās viņam pretim, kamēr Jondalars kodīdams, sūkdams un kairinādams izpētīja katru ziedlapiņu, ieloci un krociņu, nododamies Baudas veltes sniegšanai, kā bija jau to neskaitāmas dienas un naktis gribējis darīt.