Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-     Es to zinu, jo piedzima Ralevs, un viņš ir tavs dēls. Tā aizsākas dzīvība. Tāpēc ar Baudas velti tiek godināta Māte. Tas ir dzīvības pirm­sākums. Es to zinu, Ranek. Tici man, ka tā ir taisnība, šis mans apgal­vojums ir pilnīga patiesība, - Eila atzina.

Raneks bija koncentrējoties saraucis pieri grumbās. Tā bija pilnīgi jauna un nepierasta doma. Sievietes ir mātes. Viņas dzemdē bērnus - meitas un dēlus. Bet vai vīrietim arī var būt dēls? Vai Ralevs varētu būt viņa dēls? Tomēr Eila tā teica. Tātad tai jābūt taisnībai. Viņa nesa Mutas sulas. Viņa bija garu sieviete. Viņa pat varētu būt Lielās Zemes Mātes iemiesojums.

Jondalars vēlreiz pārbaudīja somas, tad aizveda Skrējēju takas augš­galā, kur Eila no visiem atvadījās. Vīnija bija apkrauta ar saiņiem un pacietīgi gaidīja, bet Vilks satraukumā skraidīja no Eilas pie Jondalara, zinādams, ka kaut kas notiks.

Arī toreiz Eilai bija bijis grūti aiziet no cilvēkiem, kurus viņa mīlēja, kad viņu padzina no klana, bet tajā reizē viņai nebija izvēles. Taču vēl grūtāk bija atvadīties no Lauvas apmetnes iemītniekiem - no ļaudīm, kurus viņa mīlēja, un Eila apzinājās, ka nekad vairs viņus nesatiks. Šodien jau jaunā sieviete bija izraudājusi tik daudz asaru, tāpēc nobrī­nījās, kā viņai vēl rodas asaras, ko liet, tomēr viņas acis asaroja ikreiz, kad bija jāapskauj kāds draugs.

-     Talut, - Eila šņukstēja, apskaudama vareno, sarkanmataino va­doni. - Vai es kādreiz esmu tev teikusi, ka tieši tavi smiekli lika man izšķirties par ciemošanās ielūguma pieņemšanu? Es tik ļoti baidījos no Citiem. Biju gatava tajā pašā mirklī jāšus doties atpakaļ uz ieleju, bet tad ieraudzīju tevi smejamies.

-     Eila, man tūlīt sāks birt asaras. Negribu, ka tu mūs pamet.

-     Es jau tagad raudu, - Latija atzinās. - Arī es negribu, ka tu do­dies projām. Vai atceries to pirmo reizi, kad atļāvi man pieskarties Skrējējam?

-      Atceros, kā viņa atļāva Ridagam jāt "uz Vīnijas, - Nezija sacija. - Manuprāt, tā bija laimīgākā diena viņa mūžā.

-     Man pietrūks arī zirgu. - Latija šņukstēdama piekļāvās Eilai.

-    Latij, varbūt kādreiz tu pati sev dabūsi kādu mazu kumeliņu, - Eila atbildēja.

-     Ari man pietrūks zirgu, - Ragija atzinās.

Eila pacēla mazo meiteni un apmīļoja. - Tad varbūt ari tu kādu dienu dabūsi sev mazu kumeliņu.

-    Ak, Nezij! - Eila iešņukstējās. - Kā lai tev pateicos par visu, ko esi manā labā darījusi? Tu jau zini, ka zaudēju māti, kad biju vēl pavisam maza, bet man ir ļoti paveicies. Man ir divas mātes, kas viņu aizvietoja. Iza par mani rūpējās, kad biju maza meitert-?, bet tu biji mātes vietā, kad man bija jākļūst par sievieti.

-     Lūdzu, paņem šo te! - Nezija pasniedza viņai paciņu, cenzdamās neraudāt. - Tā ir tava kāzu tunika. Gribu, lai tu to uzvelc savā kāzu dienā ar Jondalaru. Arī viņš man ir kā dēls. Un tu esi mana meita.

Eila vēlreiz apskāva Neziju, tad paskatījās viņas lielajā, brašajā dēlā. Jaunajai sievietei apskaujot Danugu, arī viņš šoreiz apskāva Eilu bez jebkādas atturības. Viņa izjuta jaunā puiša vīrišķīgo spēku, ķermeņa siltumu un viņa pieķeršanos, kad jaunais vīrietis iečukstēja viņai ausī: - Kaut tu būtu bijusi mana sarkanpēdainā sieviete!

Atraisījusies no puiša apskāviena, viņa pasmaidīja. - Danug! Tu nu gan būsi varens vīrs! Kaut es varētu palikt un noraudzīties, kā tu pār­vērties vēl vienā Talutā!

-    Varbūt pēc kāda laika došos garā Ceļojumā un jūs apciemošu!

Nākamais rindā bija Vimezs, no kura viņa atvadījās. Eila ar acīm

meklēja ari Raneku, bet viņa šeit nebija. - Piedod, Vimez! - apskaudama veco vīru, viņa atvainojās.

-    Piedod ari tu man! Gribēju, lai tu paliec pie mums. Man būtu paticis piedzīvot tos laikus, kad tu pie pavarda sagādātu bērnus. Bet Jondalars ir labs virs. Lai Māte jums labvēlīga garajā Ceļojumā!

Eila paņēma Hartalu no Tronijas rokām un papriecājās par mazuļa smiekliem. Tad Manuvs pacēla ari Nuviju, lai jaunā sieviete viņu no­skūpstītu.

-    Nuvija vēl joprojām ir šajā pasaulē, tikai pateicoties tev. Es nekad to neaizmirsīšu, un ari viņa to atcerēsies, - Manuvs sacīja. Eila viņu apskāva, pēc tam ari Troniju un Torneku.

Frabeks turēja uz rokām Bektiju, kamēr jaunā sieviete atvadījās no Fralijas un abiem puikām. Pēc tam viņa apskāva Krouziju. Sākumā vecā sieva stīvi turējās pretim, kaut arī Eila sajuta viņas trīcēšanu. Tad vecā sieva cieši viņu apskāva, un acīs pat iemirdzējās asara.

-     Neaizmirsti, kā jāizgatavo baltā āda! - viņa noteica.

-    To es nekad neaizmirsīšu, un man ir līdzi ari baltā tunika, - Eila paziņoja, pēc tam ar viltīgu smaidu piebilda: - Krouzij, turpmāk atceries - nekad vairs nespēlē pirkstu kauliņu spēli ar kādu no Mamuta pavarda.

Krouzija viņā izbrīnīti pavērās un tad palaida smiekliņu, kad jaunā sieviete pagriezās pret Frabeku, lai atvadītos. Arī Vilks bija piebiedrojies, lai no visiem atvadītos, un Frabeks viņu pakasīja aiz auss.

-     Man pietrūks šī dzīvnieka, - vīrietis atzinās.

-     Un šim dzīvniekam pietrūks tevis! - Eila apskāva Frabeku.

-    Ari tevis man pietrūks, Eila, - viņš sacīja.