Zemes bērni-3 Mamutu mednieki

-    Es to zinu, - Eila klusi atbildēja. Raneka acīs redzamās sāpes un izmisums ari viņai sāpēja. - Es devu Solījumu, un viss ir sarunāts. Bet man jādodas prom.

-     Bet kāpēc? Kāpēc tagad un tik pēkšņi? - viņa balss skanēja sa­springti, vīrietis runāja gandrīz vai ar aizžņaugtu kaklu.

-Jo man tagad jādodas prom. Šis ir labākais laiks, lai dotos Ceļojumā, un mums stāv priekšā tāls ceļš. Es dodos līdzi Jondalaram. Es viņu mīlu un nekad nebiju pārstājusi Jondalaru mīlēt. Biju iedomājusies, ka viņš mani nemīl…

-    Tad, kad domāji, ka viņš tevi nemīl, tad es tev biju gana labs? Vai tā tas bija? - tumšādainais vīrietis jautāja. - Visu laiku, ko pavadījām kopā, tu vienmēr vēlējies, lai manā vietā būtu viņš. Tu mani vispār nekad neesi mīlējusi.

-    Ranek, es gribēju tevi mīlēt. Tu man patīc. Ne vienmēr es ilgojos pēc Jondalara, kad biju kopā ar tevi. Tu mani daudzreiz darīji laimīgu.

-    Bet ne vienmēr. Es nebiju tev pietiekami labs. Tu man biji ideāla, bet es nebiju ideāls tev.

-    Es nekad nemeklēju ideālu. Es mīlu viņu, Ranek. Cik ilgi tu spētu mani mīlēt, ja zinātu, ka es mīlu kādu citu?

-    Eila, es varētu tevi mīlēt līdz savai nāves stundai un vēl arī viņ­saulē. Vai tu to nesaproti? Es nekad vairs nevienu sievieti nemīlēšu tā, kā mīlēju tevi. Tu nedrīksti mani pamest! - Tumšādainais, pievilcīgais amatnieks lūdzās jauno sievieti ar asarām acīs, kā nekad neko savā mūžā nebija lūdzies.

Eila sajuta viņa sāpes un vēlējās, kaut spētu tās mazināt. Bet viņa nespēja Ranekam dot to, ko viņš gribēja. Viņa nespēja viņu mīlēt tā, kā mīlēja Jondalaru.

-    Piedod, Ranek! Lūdzu, paņem mutu! - Viņa to vēlreiz pastiepa rokā.

-     Paturi to! - tumšādainais vīrietis to pateica tik indīgi, cik vien spēja. - Varbūt neesmu tev pietiekami labs, bet tu man neesi vajadzīga. Varu šeit izvēlēties, kuru vien gribu. Skrien tik prom ar savu krama riku meistaru. Man vienalga.

-    Es nevaru to paturēt, - Eila sacīja, nolikdama mutu zemē pie Ra­neka kājām. Noliekusi galvu, viņa pagriezās, lai ietu prom.

Ar smagu sirdi dodamās atpakaļ gar upes krastu, viņa apzinājās tās sāpes, kuras ir radījusi Ranekam. Viņa nebija gribējusi viņu tik ļoti sā­pināt. Ja būtu bijusi kāda cita iespēja, viņa būtu to izvēlējusies. Jaunā sieviete cerēja, ka vairs nekad mūžā neviens viņu tā neiemīlēs, ja viņa nespēs atbildēt ar pretmīlu.

-    Eila? - Raneks uzsauca viņai pakaļ. Viņa pagriezās un gaidīja, līdz Raneks viņu panāk. - Kad tu dodies prom?

-    Tiklīdz sakravāšu savas mantas.

-     Tu jau zini, ka tā nav taisnība. Man nav vienalga. - Tumšādainā vīrieša sejā bija lasāmas sāpes un bēdas. Viņa gribēja piekļauties vi­ņam un nomierināt, bet neuzdrīkstējās viņu iedrošināt. - Jau no paša sākuma es vienmēr zināju, ka tu viņu mīli, - Raneks atklāja. - Bet es pats tevi tik ļoti mīlēju un gribēju, ka nevēlējos to saprast. Centos sevi pārliecināt, ka ari tu mani mīli, un cerēju, ka ar laiku tu patiešām mani iemīlēsi.

-     Ranek, man ļoti žēl, - Eila sacīja. - Ja es nebūtu pirmo iemīlējusi Jondalaru, tad būtu iemīlējusi tevi. Es būtu varējusi būt laimīga kopā ar tevi. Tu biji tik labs pret mani un allaž mani smīdināji. Tu jau zini, ka patiešām tevi mīlu. Tikai ne tā, kā tu to vēlies, bet vienmēr tevi mīlēšu.

Raneka melnajās acīs bija redzamas ciešanas. - Eila, es nekad nepār­stāšu tevi mīlēt un nekad tevi neaizmirsīšu. Ņemšu šo mīlestību sev līdzi kapā, - tumšādainais vīrietis solīja.

-    Tā nerunā! Tu esi pelnījis daudz lielāku laimi.

Viņš iesmējās rūgtiem un griezīgiem smiekliem. - Eila, neuztraucies! Neesmu vēl izlēmis likties kapā. Vismaz neesmu uz to vēl gatavojies. Kādu dienu varbūt atradīšu sev sievu, nodibināšu kopīgu pavardu, un viņai būs bērni. Varbūt pat spēšu viņu iemīlēt? Bet neviena cita sieviete nekad neieņems tavu vietu un nekad ne pret vienu citu neizjutīšu to, ko izjutu pret tevi. Tas var notikt tikai reizi katra vīrieša mūžā. - Viņi kopā sāka iet atpakaļ uz apmetnes pusi.

-     Vai tā būs Trisija? - Eila jautāja. - Viņa tevi mīl.

Raneks pamāja. - Varbūt, ja viņa mani gribēs. Tagad, kad Trisijai piedzimis dēls, pēc viņas būs liels pieprasījums, jau iepriekš viņai tika izteikti daudzi piedāvājumi.

Eila apstājās un paskatījās uz Raneku. - Manuprāt, Trisija izvēlētos tevi. Tagad viņa jūtas aizvainota, bet tas ir tikai tāpēc, ka ļoti tevi mīl. Bet ir vēl kaut kas, kas tev būtu jāzina. Trisijas dēls Ralevs ir tavs dēls, Ranek.

-     Tu gribēji sacīt, ka viņš ir mana gara bērns? - Raneks sarauca pieri. - Iespējams, tev ir taisnība.

-    Nē, es nebiju domājusi, ka tava gara bērns. Viņš ir tavas miesas un tavas sulas bērns. Ralevs ir tavs dēls, tāpat kā Trisijas. Tu aizsāki viņa augšanu Trisijas miesās, kad dalījies ar viņu Baudas veltē.

-     Kā tu zini, ka es ar viņu dalījos Baudas veltē? - Raneks jautāja, juzdamies mazliet neērti. - Pagājušajā vasarā Trisija staigāja sarkanām pēdām un bija ļoti man pieķērusies.