Zirgs un viņa zēns

vajadzētu kliegt, bet pietiekami stipru, lai viņš saprastu, ka ir kritis nežēlastībā. Nārnietis, zēnu purinādams, pie­bilda: — Kaunieties, jūsu augstība! Patiesi kaunieties! Karalienei Sjūzenai jūsu dēļ no raudāšanas acis ir sasārtušas! Kā var uz veselu nakti aizmukt? Kur jūs bijāt? —Ja Šastam būtu kaut mazākā iespēja, viņš aši būtu palīdis zem Brī vēdera vai mēģinājis paslēpties pūlī, taču gaišmatainie vīri viņu tagad bija ielenkuši no visām pusēm un cieši turēja.

Protams, pirmā doma bija pateikt, ka viņš ir tikai nabadzīga zvejnieka Aršīša dēls un ka svešzemju augstmanis viņu noturējis par kādu citu. Tomēr viņš šajā ļaužu pilnajā laukumā neparko negribēja ņemties skaidrot, kas viņš ir un ko te dara. Ja ar to sāks, viņu drīz izprašņās, no kurienes viņš dabūjis savu zirgu un kas ir Aravisa, — un tad būs jāsaka ardievas jebkurai iespējai tikt ārā no Tašbānas. Nākamā doma bija vērsties pēc palīdzības pie Brī. Taču Brī cilvēku pūlim nebūt negrasījās atklāt, ka prot runāt, tāpēc viņš stāvēja, izlikdamies tik muļķīgs, cik vien zirgs to spēj. Uz Aravisu Sasta neiedrošinājās pat paskatīties, baidoties, ka citi tad pievērsīs uzmanību viņai. Turklāt nebija arī laika domāt, jo nārniešu vadonis tūdaļ turpināja:

—    Peridan, esi tik laipns un paņem vienu no mazā prinča rokām, otru saņemšu es. Un nu, ejam! Kad mūsu karaliskā māsa ieraudzīs šo jauno palaidni drošībā mūsu apartamentos, viņas prāti krietni vien nomierināsies.

Un tā — netiekot Tašbānai ne līdz pusei — visi viņu plāni sašķobījās, un bez mazākās iespējas pateikt pārējiem ardievas Sasta, svešinieku vadīts, soļoja projām, galīgi nespēdams uzminēt, kas notiks turpmāk. Nārnijas karalis — pēc tā, kā citi ar viņu runāja, Sasta sāka noprast, ka viņš neapšaubāmi ir karalis, — visu laiku taujāja zēnam, kur viņš bijis, kā izkļuvis ārā, ko izdarījis ar savām drānām un vai viņš apzinoties, cik ļoti nerātni rīkojies. Tikai karalis nesacīja vis «nerātni», bet «nerāti».

Par atbildi Sasta klusēja kā mēms, jo nespēja izdomāt, ko tādu varētu pateikt, kas neiegrūstu vēl lielākās briesmās.

—   Kā! Tu klusē kā mēli norijis? — karalis noprasīja. —Princi, man tev skaidri un gaiši jāteic, ka šāda nerunāšana pelna nicību un tavam augstajam dzimumam piestāv vēl mazāk nekā pati bēgšana. To varētu attaisnot kā zēna draiskulību, kurai piemīt zināma drosme. Taču Arčenlendas karaļdēlam savā nodarījumā vajadzētu atzīties, nevis nokārt galvu kā Kalormenas vergam.

Tas bija ļoti nepatīkami, jo Sasta visu laiku apzinājās, ka jaunais karalis ir visjaukākais pieaugušais, uz kuru viņam par sevi būtu gribējies atstāt vislabāko iespaidu.

Cieši turēdami zēna abas rokas, svešinieki veda viņu pa šauru ielu un lejup pa lēzenām kāpnēm, bet tad atkal augšup līdz platam balta nama portālam, kuram katrā pusē auga pa slaidai, tumšzaļai cipresei. Kad viņi izgāja cauri arkai, Sasta redzēja, ka atrodas pagalmā, kas vienlaikus bija arī dārzs. Marmora baseina vidū strūklaka, nemitīgi šļākdama skaidru ūdeni, sacēla burbulīšus. Līdzenajā maurā ap to — apelsīnu koki, un pie četriem baltiem iežogojuma mūriem kļāvās vīteņrozes. Troksnis, putekļi un ļaužu pūļu pilnās ielas pēkšņi šķita aizslīdam tālu projām. Šastu žigli pārveda pāri dārzam. Visi iegāja tumšā portālā, vienīgi saucējs palika ārpusē. Pēc tam abi augstmaņi iesoļoja ar Šastu gaitenī, kur sakarsušās kāju pēdas tīkami dzesēja akmens grīda. Pēc tam nācās iet augšup pa kāpnēm. Pēc brītiņa Šasta, acis mirkšķinādams, stāvēja gaismas un gaisa piestrāvotā lielā telpā ar plaši atvērtiem logiem, kas, lai pa tiem neiespīdētu saule, visi atradās ziemeļu pusē. Grīdu sedza paklājs — tik skaistās krāsās, kādas zēns nekad nebija redzējis, un kājas tajā iegrima kā biezās sūnās. Visapkārt gar sienām atradās z^imi dīvāni ar krāšņiem spilveniem, un telpa likās pilna ar cilvēkiem, turklāt daži no tiem, pēc Šastas domām, izskatījās visai jocīgi. Tomēr viņam nebija laika par to padomāt, jo tūdaļ no savas vietas piecēlās neredzēti daiļa dāma, apvija Šastam rokas, sāka viņu skūpstīt un teica:

— Korin, Korin, kā tu varēji tā izdarīt? Kopš tavas mātes nāves mēs taču esam tik tuvi draugi! Un ko gan es būtu teikusi tavam karaliskajam tēvam, ja atgrieztos mājās bez tevis? Daudz netrūktu, lai aiz šī iemesla starp Arčenlendu un Nārniju, kas draudzējas kopš neminamiem laikiem, izceltos karš. Tā izturēties pret mums, rotaļu biedri, bija nerāti, patiešām nerāti.

«Acīmredzot,» klusībā nodomāja Sasta, «mani maldīgi uzskata par Arčenlendas princi, lai kur tā zeme būtu. Un šiem jābūt nārniešiem. Nez kur gan ir īstais Korins?» Tomēr šīs domas nekādi nepalīdzēja atrast vārdus, kurus būtu iespējams izteikt skaļi.

—   Kur j*an tu biji, Korin? — vaicāja dāma, joprojām apņēmusi Sastas plecus.

—   Es… es nezinu, — stomījās Sasta.

—   Nu tu redzi, kā ir, Sjūzen, — sacīja karalis. — Es neko nespēju no viņa izdabūt — ne patiesību, ne melus.