Vārtu iekšpusē Tašbāna pirmajā brīdī nelikās tik krāšņa, kāda bija šķitusi no tālienes. Pirmā iela bija šaura, un māju sienās abpus tās tikpat kā neredzēja logus. Pilsētā ņudzēja daudz vairāk cilvēku, nekā Šasta bija gaidījis. Tā daļēji mudžēja no zemniekiem (tie atradās ceļā uz tirgu), ar kuriem kopā viņi bija ienākuši, bet ari noūdens pārdevējiem, saldumu tirgoņiem, nesējiem, karavīriem, ubagiem, skrandainiem bērniem, vistām, klaiņojošiem suņiem un baskājainiem vergiem. Ja jūs būtu tur bijuši, tad galvenokārt sajustu smakas, kuras vēdīja no nemazgātas cilvēku miesas, netīriem suņiem, ķiplokiem, sīpoliem un atkritumu kaudzēm, kas rēgojās visur.
Šasta tēloja, ka ved savējos, tomēr patiesībā to darīja Brī, jo viņš zināja ceļu un vadīja zēnu, viegli to bikstīdams ar purnu. Drīz viņi iegriezās pa kreisi un sāka kāpt stāvā pakalnā. Gaiss tur bija daudz spirgtāks un tīkamāks, jo ceļa abās pusēs auga koki un mājas rindojās tikai labajā pusē; pretējā pusē pavērās skats uz lejāk gulošās pilsētas namu jumtiem un nedaudz arī uz upi. Tad sekoja ass pagrieziens pa labi un atkal gājiens kalnup. Līkumu līkumiem viņi devās uz Tašbānas centru. Drīz bija klāt smalkāko ļaužu ielas. Uz spožām pamatplāksnēm stinga lielas Kalormenas dievu un varoņu statujas — taču tās drīzāk šķita iedzenam bijību nekā priecēja skatienu. Palmas un pīlāru balstītas arkādes meta ēnu uz sakarsušajām ietvēm. Un pa daudzu pi|u vārtu arkām Šasta saskatīja zaļus zarus, strūklakas un līdzenus zālienus. Viņš nodomāja, ka tur, iekšā, droši vien ir jauki.
Ik pagriezienā Šasta cerēja, ka viņi izkļūs no pūļa, taču tā nenotika. Viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni, un šad un tad vajadzēja apstāties pavisam. Tas parasti notika tad, kad skaļa balss iesaucās «ceļu, ceļu, ceļu tārkānam» vai «piecpadsmitajam vezāram», vai «valdniekam», un tad viss pūlis atbūkšķinājās pret namu sienām, un pāri cilvēku galvām Šasta dažreiz saskatīja diženo kungu vai kundzēni, kura dēļ visa jezga izcēlusies, zvilnam uz nestuvēm, kuras uz saviem kailajiem pleciem stiepa četri vai pat seši milzīga auguma vergi. Jo Tašbānā ir tikai viens satiksmes regulēšanas paņēmiens: katram zemākas kārtas cilvēkam jāgriež ceļš augstākai kārtai piederīgajam, ja negribi saņemt pletnes cirtienu vai šķēpa strupā gala belzienu.
Vislielākā nelaime notika tad, kad viņiem bija jāapstājas lepnā ielā pavisam tuvu pilsētas augstākajam punktam (augstāk par to slējās vienīgi Tišroka pils).
— Ceļu! Ceļu! Ceļu! — atskanēja balss. — Ceļu Balto barbaru karalim, Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) viesim! Ceļu Nārnijas augstmaņiem!
Šasta pūlējās izkļūt no bara un pagriezt Brī atpakaļ. Taču neviens zirgs, pat ne Runājošs Zirgs no Nārnijas, nav viegli pagriežams. Un kāda sieviete, kas stāvēja tieši aiz Šastas un turēja rokās ļoti stūrainu grozu, ņēmās ar to sāpīgi grūst viņam plecus un klaigāja: — Ei, tu! Ko tu te stumdies! — Pēc tam kāds aizbīdīja zēnu sāņus, un visā šajā mirkļu sajukumā viņš izlaida no rokām Brī pavadu. Pūlis aiz viņa sakļāvās tik cieši, ka Šasta vispār vairs nespēja pakustēties. Tā nu viņš nejauši nokļuva pirmajā rindā un varēja lieliski apskatīt gājienu, kas virzījās pa ielu tuvāk.
Tie bija pavisam citādāki cilvēki nekā jebkuri todien redzētie. Saucējs, kas gāja pa priekšu, klaigādams: «Ceļu, ceļu!» — bija vienīgais kalormens viņu vidū. Un nevienu nenesa nestuvēs, visi nāca kājām. Pulciņā bija apmēram seši vīrieši, un viņiem līdzīgus Šasta nekad agrāk nebija redzējis. Pirmkārt, tiem visiem bija tikpat gaiša āda kā • viņam un lielākajai daļai — arī gaiši mati. Arī ģērbušies viņi nebija kā kalormeni. Vairākumam kājas līdz ceļgaliem bija kailas, tunikas — mežu zaļumā vai priecīgi dzeltenas, vai dzidri zilas no smalka, gaiša auduma, kura krāsa nepluka. Turbānu vietā viņiem galvā bija tērauda vai sudraba ķiveres, dažas no tām greznoja dārgakmeņi un vienu— mazi spārniņi sānos. Dažiem galvas bija kailas. Zobeni pie sāniem bija gari un taisni, nevis līki kā kalormeniem. Un viņi izturējās nevis drūmi un noslēpumaini kā lielākā daļa kalormenu, bet soļoja atsperīgi un ļāva brīvi kustēties rokām un pleciem, turklāt viņi arī pļāpāja un smējās. Viens pat svilpoja. Varēja redzēt, ka viņi ir gatavi draudzēties ar ikvienu, kas būs draudzīgs, un, ja kāds tāds nav, tad tas viņiem ir tikpat kā tukšs gaiss. Šastam likās, ka viņš nekad mūžā nav redzējis kaut ko tik pievilcīgu.
Tomēr laika baudīt šo skatu nebija, jo nupat notika patiešām kaut kas briesmīgs. Gaišmataino vīru vadonis pēkšņi norādīja uz Šastu un iesaucās: — Re, kur ir! Re, kur ir mūsu bēglis! — un satvēra zēnu aiz pleciem. Nākamajā mirklī Šasta saņēma belzienu — ne tik nežēlīgu, ka