Zirgs un viņa zēns

—    To izdarījusi, es nekavējoties lielā steigā pametu Azimbaldu, baidīdamās no pakaļdzīšanās un sagaidīdama, ka mans tēvs, saņēmis šādu vēstuli, sūtīs kādu vēsti Ahoštam vai pats dosies pie viņa, tāpēc, pirms viss atklāsies, man jau vajadzēja būt tālu no Tašbānas. Tā nu būtībā ir risinājušies mani piedzīvojumi līdz šim vakaram, kad man sāka dzīties pakaļ lauvas un mēs, peldot pāri sālsūdenim, sastapām jūs.

— Un kas notika ar meiteni, kuru tu sazāļoji? — vaicāja Sasta.

—  Droši vien viņa dabūja kāvienu par to, ka bija tik ilgi nogulējusi, — vēsi atteica Aravisa. — Bet viņa bija ļauna un mani izsekoja pamātes uzdevumā. Ļoti priecājos, ka viņa būs dabūjusi kāvienu.

—  Tas nu diez vai bija godīgi, — Sasta norūca,

—  Es to visu nedarīju tev par prieku, — atcirta Aravisa.

—  Un tad ir vēl kaut kas, ko es tavā stāstā nesapratu, — sacīja Sasta.

—  Tu neesi pieaugusi, es neticu, ka tu esi vecāka par mani. Es neticu, ka tu pat būtu tikpat veca kā es. Kā tu tādos gados vari precēties?

Aravisa neteica neko, taču tūdaļ ierunājās Brī: — Sasta, nav ko izrādīt savu nezināšanu. Dižo tārkānu ģimenēs arvien precas tādos gados.

Sasta tumši pietvīka (lai gan diezin vai bija pietiekami gaišs, lai citi to pamanītu) un jutās norāts. Aravisa palūdza, lai savu stāstu ceļ priekšā Brī. Ērzelis to darīja, un Sasta nodomāja, ka zirgs pārlieku daudz runā par Sastas kri­tieniem un slikto jāšanas prasmi. Brī acīmredzot tur saskatīja daudz jocīga, bet Aravisa nesmējās. Kad Brī stāstījumu bija beidzis, ceļinieki likās gulēt.

Nākamajā dienā visi četri — divi zirgi un divi cilvēki — kopīgi turpināja ceļu. Sasta prātoja, ka bija daudz jaukāk, kad viņi ar Brī ceļoja divatā. Jo tagad gandrīz visas runas risināja tikai Brī un Aravisa. Brī bija nodzīvojis ilgu laiku Kalormenā un allaž grozījies tārkānu zirgu sabiedrībā, tāpēc, protams, pazina krietnu tiesu to pašu cilvēku un vietu, ko pazina Aravisa. Viņa mēdza atkal un atkal atkārtot tādus teicienus kā: «Bet, ja tu piedalījies kaujā pie Zulindrē, tu droši vien esi redzējis manu brālēnu Alimašu,» — un Brī atbildēja: «Kā tad, bet, zini, viņš bija tikai kararatu pavēlnieks. Es neesmu augstās domās par kararatiem vai zirgiem, kas tos velk. Tā nav īstā kavalērija. Tomēr Alimašs ir cienījams augstmanis. Pēc Tībetas ieņemšanas viņš piepildīja manu auzu tarbu ar cukuru.» Citreiz Brī ieteicās: «Tovasar es biju pieMezrīlas ezera,» —un Aravisa iesaucās: «Ai, pie Mezrīlas! Man tur dzīvoja kāda draudzene, tārkīna Lazaralīna. Cik tā vieta ir burvīga! Šie dārzi un Tūkstoš Smaržu ieleja!» Brī nebūt nemēģināja izslēgt zēnu no sarunām, lai gan Šastam dažreiz likās, ka draugs tā dara. Personas, kas daudz zina par vienām un tām pašām lietām, nespēj atturēties tās neapsprieduši, un, ja tu, cilvēks, atrodies līdzās, tad nevilšus jūties itin kā lieks.

Ķēve Hvina lielā kara zirga Brī sabiedrībā jutās bikla un runāja samērā maz. Un Aravisa, ja vien bija iespējams, ar Šastu vispār nekad nerunāja.

Tomēr drīz viņi bija spiesti domāt par kaut ko svarīgāku. Viņi tuvojās Tašbānai. Parādījās vairāk un lielāki ciemati, kā arī vairāk ļaužu uz ceļiem. Mūsu varoņi tagad jāja gandrīz vienīgi pa naktīm un dienās pēc iespējas sameklēja paslēptuves. Un ik apstāšanās vietā nenogurdami viņi spriedelēja, kas būtu darāms, kad viņi sasniegs Tašbānu. Sākumā visi šīs smagās domas bija atbīdījuši sānis, bet nu to vairs nedrīkstēja darīt. Šo pārrunu laikā Aravisa kļuva mazliet — gan tikai mazliet — draudzīgāka pret Šastu: tā mēs parasti ar citiem saprotamies labāk, ja kaļam kopīgus plānus, nevis mēļojam ne par šo, ne par to.

Brī sacīja, ka vispirms jāizlemj, kurā vietā Tašbānas viņā pusē visi apņemsies satikties, ja, ieejotpilsētā, viņi nelaimīgā kārtā izšķirtos. Viņš apgalvoja, ka vislabākā vieta būtu Seno karaļu kapenes pašā tuksneša malā. «Tās ir līdzīgas lieliem akmens bišu stropiem,» viņš skaidroja, «tām nav iespējams paskriet garām. Un labākais ir tas, ka neviens no kalormeniem nerādīsies to tuvumā, jo viņi uzskata, ka šo vietu apsēduši vampīri, un tāpēc no tās baidās. Aravisa pavaicāja, vai tur tiešām mītot vampīri. Taču Brī atbildēja, ka viņš esot brīvs Nārnijas zirgs un neticot šīm kalormenu tenkām. Un tad Šasta pasacīja, ka arī viņš neesot kalormens un tādas pasakas par vampīriem uzskatot par tīrām blēņām. Tā nu nebija īsti taisnība. Tomēr uz Aravisu tas atstāja lielu iespaidu (kaut arī viņa, to dzirdot, jutās arī nedaudz „ aizvainota), un, protams, viņa apgalvoja, ka arī viņai neesot bail, lai arī cik vampīru tur mudžētu. Tā nu ceļinieki nolēma, ka satikšanās vieta būs kapenes Tašbānas viņā pusē, un visi jutās pārliecināti, ka viss rit kā smērēts, līdz. I Ivina pazemīgi aizrādīja, ka īstā problēma neesot tā, kur sastapties, kad viņi būs tikuši cauri Tašbānai, bet gan — kā tikt tai cauri.

—Kundze, to mēs izlemsim rīt, — sacīja Brī.—Padaban laiks mazliet nosnausties.