Zirgs un viņa zēns

Abi bērni atsegloja savus zirgus, tie mazliet paplūca zāli, savukārt Aravisa no seglu somas izņēma visai garšīgu ēdamo. Taču Šasta sabozies pateica «Nē, paldies», viņš neesot izsalcis. Un pūlējās uzvesties ļoti stīvi un augstprātīgi (kā savā galvā tādu izturēšanos bija iedomājies), bet, tā kā zvejnieka būda nav tā labākā vieta, kur mācīties augst­prātīgas manieres, iznākums bija briesmīgs. Viņš daļēji nojauta, ka mēģinājums nav veiksmīgs, saīga vēl vairāk un kļuva tik neveikls kā nekad mūžā. Abi zirgi pa to laiku sapratās lieliski. Viņi atcerējās vienu un to pašu vietu Nārnijā —pļavas p e Bebru dambja — un noskaidroja, ka abus saista kaut kas līdzīgs otrās pakāpes brālēna un māsīcas radniecībai. Tas uzvēdīja cilvēkbērniem arvien lielāku neērtības sajūtu, līdz Brī beidzot uzaicināja: — Un nu, tārkīna, pastāsti mums par sevi. Un nesteidzies — es tagad jūtos omulīgi.

Aravisa tūdaļ sāka stāstīt. Viņa sēdēja pavisam nekustīga un runāja gluži citādā balsī un citādiem vārdiem nekā parasti. Jo Kalormenā stāstniecība (vienalga, vai stāsti ir patiesība, vai arī tie izdomāti) top mācīta tāpat kā angļu zēniem un meitenēm māca sacerējumu rakstīšanu. Starpība ir tā, ka stāstus cilvēkiem gribas klausīties, turpretī es nekad neesmu dzirdējis, ka atrastos kāds, kas gribētu lasīt šos sacerējumus.

Treša nodaļa Pie Tašbānas vārtiem

— .Mans vārds, — tūdaļ iesāka meitene, — ir tārkīna Aravisa, un es esmu tārkāna Kidraša vienīgā meita, un viņš pats ir tārkāna Rišti dēls, tas savukārt — tārkāna Kidraša dēls, tas savukārt Ilsombrē Tišroka dēls, bet tā tēvs bija Tišroks Ardībs, kura senči trešajā līnijā cēlušies no dieva Taša. Mans tēvs ir Kalavaras provinces valdnieks, un viņam ir tiesības, kurpes nenoāvušam, stāvēt paša Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) klātbūtnē. Mana māte (laiviņa dus dievu mierā) ir mirusi, un mans tēvs apņēmis citu sievu. Viens no maniem brāļiem ir kritis kaujā ar dumpiniekiem tālajos rietumos, un otrs ir vēl bērns. Notika tā, ka tēva sieva, mana pamāte, mani ienīda, un man, dzīvojot tēva mājās, saule viņai šķita satumsusi. Un tā nu viņa pierunāja tēvu, lai tas apsola izprecināt mani tārkānam Ahoštam. Šis tārkāns Ahošta ir zemas cilmes, kaut arī pēdējos gados iemantojis Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) labvēlību, glaimodams un dodams ļaunprātīgus padomus, tādējādi tagad ir iecelts tārkānu kārtā un pārvalda daudzas pilsētas un, kad pašreizējais lielvezīrs mirs, domājams, tiks iecelts tā vietā. Turklāt viņam ir vismaz sešdesmit gadu, mugurā kupris, un pēc sejas viņš atgādina mērkaķi. Par spīti tam, mans tēvs, ņemot vērā šī Ahoštas bagātību un varu, kā arī savas sievas pierunāts, aizsūtīja pie viņa vēstnešus, piedāvādams šim cilvēkam mani par sievu. Piedāvājums tika pieņemts ar labyēlību, un Ahošta atsūtīja

atbildi, ka jau šis vasaras vidū viņš ar mani ir gatavs salaulāties.

Kad pienāca šī vēsts, arī manās acīs saule satumsa, es likos gultā un visu dienu raudāju. Taču nākamajā dienā es piecēlos, nomazgāju seju, liku apseglot savu ķēvi Hvinu, paņēmu asu dunci, kuru brālis bija nēsājis līdzi karos ar rietumniekiem, un bez pavadoņiem devos izjādē. Kad mana tēva nams pagaisa skatienam, es sasniedzu zālainu izcirtumu kādā meža nostūrī, kur nebija neviena cilvēku mājokļa. Tur es nokāpu no ķēves Hvinas un izvilku dunci. Tad pašķīru drēbes tanī vietā, kura, manuprāt, ir vistuvāk sirdij, un sāku lūgt visus dievus, lai, kolīdz būšu mirusi, nokļūtu pie sava brāļa. Pēc tam es aizvēru acis, sakodu zobus un dzīros ietriekt dunci sirdī. Bet, pirms es to biju izdarījusi, šī ķēve uzrunāja mani cilvēka meitas balsī, sacīdama: «Ak, mana kundze, nekādā ziņā nedzen sevi nāvē, jo, ja dzīvosi, varbūt tev vēl uzsmaidīs laime, taču mirušie visi ir un vienādi paliek mirušie.»

—    Es to nebūt nepateicu tik skaisti, — nobubināja ķēve.

—    Kuš, kundze, kuš, — apsauca Brī, kam stāsts gāja dziļi pie sirds.

—Viņa stāsta saskaņā ar kalormenu cildeno paražu, un pat neviens Tišroka galma stāstnieks nespētu izdarīt to labāk. Tārkīna, lūdzu, turpini.

—    Kad dzirdēju savu ķēvi runājam cilvēku valodā, — Aravisa atsāka, — es sev sacīju, ka bailes no nāves sajaukušas man prātus un es murgoju. Mani pārņēma milzīgs kauns, jo nevienam no manas cilts nevajadzētu bīties no nāves vairāk kā no oda kodiena. Tāpēc es vēlreiz pavērsu dunci pret sevi un grasījos durt, taču Hvina, pārmezdama man, kā māte mēdz pārmest meitai, liedza man to darīt. Un tad mans pārsteigums kļuva tik liels, ka es aizmirsu Ahoštu un savu vēlēšanos mirt un sacīju: