Zirgs un viņa zēns

—   ka Runājošie zirgi varbūt to nekad nedara, ka tā ir muļķīga, ķēmīga paraža, ko viņi iemācījušies no mēmajiem? Kad atgriezīšos Nārnijā, būtu traki nepatīkami uzzināt, ka esmu piesavinājies veselu gūzmu sliktu, nepieklājīgu paradumu. Kā tev liekas, Sasta? Esi godīgs, nebaidies mani aizvainot. Vai tev rādās, ka īstie, brīvie zirgi — tie runā­jošie —, ka viņi vārtās?

—  Kā lai es to zinu? Tikai, manuprāt, es gan tavā vietā par to neuztrauktos. Vispirms mums tur jānokļūst. Vai tu ceļu zini?

—  Zinu ceļu uz Tašbānu. Aiz tās sākas tuksnesis. Tam mēs kaut kā pāri tiksim, nebaidies. Tad jau varēsim saskatīt ziemeļu kalnus. Padomā tikai! Lai dzīvo ziemeļi, lai dzīvo Nārnijā! Tad mūs nekas vairs nespēs apturēt. Taču es priecātos, ja mēs Tašbānai būtu jau garām. Mēs abi esam lielākā drošībā, ja neatrodamies pilsētu tuvumā.

—  Vai tad nevaram no tām izvairīties?

—  Tad mums vajadzētu doties tālu zemes iekšienē un mēs nokļūtu tur, kur ir iekopti lauki un lielceļi, un es nezinātu īstos virzienus. Nē, mums noteikti jāslapstās gar jūras krastu. Ielejās aiz kāpām mēs sastapsim tikai aitas, trušus, kaijas un dažus ganus. Un, starp citu, kā būtu, ja mēs dotos ceļā?

Seglojot Brī un rāpjoties tam mugurā, Šastam briesmīgi sāpēja kājas, tomēr zirgs izturējās pret viņu ļoti jauki un visu pēcpusdienu soļoja mierīgā riksītī. Kad sabiezēja vakara mijkrēslis, viņi pa kraujām takām nojāja ielejā, un atrada kādu ciematu. Pirms abi devās tajā iekšā, Šasta nokāpa no Brī muguras un kājām iegāja ciematā, lai nopirktu klaipu maizes un dažus sīpolus, un redīsus. Zirgs mijkrēsli aizrikšoja pāri tīrumiem un sastapās ar Šastu viņā pusē. Tā viņi turpmāk rīkojās ik otro vakaru.

Šastam šīs dienas šķita lieliskas un ikviena nākamā — jaukāka par iepriekšējo, jo viņa muskuļi norūdījās un viņš arī tik bieži vairs nekrita. Bet pat jāšanas apmācību beigās Brī joprojām apgalvoja, ka zēns seglos sēžot kā miltu maiss. — Un, kaut arī tu varbūt turies droši, jauno cilvēk, es kaunētos kopā ar tādu jātnieku rādīties uz lielceļiem. — Tomēr, par spīti skarbajiem vārdiem, Brī bija pacietīgs skolotājs. Neviens neprot tiklabi iedīdīt jātnieka mākslā kā zirgs. Šasta iemācījās jātsoļos, rikšos, aulekšotunnoturēties seglos pat tad, kad Brī pēkšņi apstājās vai negaidīti pasviedās pa kreisi vai pa labi — kā Brī viņam paskaidroja, tas, iespējams, būtu darāms ikvienā kaujas brīdī. Tad nu Šasta, protams, lūdza, lai viņam pastāsta par kaujām un kariem, kuros Brī savā mugurā nesis tārkānu. Un Brī stāstīja par forsētiem pārgājieniem un ašu upju šķērsošanu braslos, par triecienuzbrukumiem un niknām kaujām starp abu pušu kavalērijām, kad kara zirgi cīnījušies tāpat kā vīri, jo visi bijuši mežonīgi ērzeļi, kas mācīti kost un spert, arī īstajā brīdī slieties kājās, lai reizē ar zobena vai kara cirvja cirtienu zirga un jātnieka svars uzgultos ienaidnieka galvai. Tomēr Brī nevēlējās stāstīt par kariem tik bieži, cik Šasta ilgojās par tiem dzirdēt. — Tev nav par tiem jārunā, puis, —viņš mēdza sacīt. — Tie bija tikai Tišroka kari, un es tajos cīnījos tikai kā vergs un mēms lops. Lai mani palaiž Nārnijas karos, kur es varu cīnīties kā brīvs zirgs savu biedru rindās! Tie būs kari, par kuriem vērts runāt. Lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā! Brī-ha-ha! Brū-hū!

Šasta drīz noprata, ka tad, kad dzird Brī tā runājam, jāsagatavojas aulēkšiem.

Kad viņi tā nedēļām ilgi bija ceļojuši — gar daudz vairāk līčiem, zemesragiem, upēm un ciematiem, nekā Šasta spēja paturēt prātā, — pienāca kāda mēnessnakts, pirms kuras viņi bija devušies ceļā vakarā, jo dienā bija gulējuši. Kāpas bija palikušas aiz muguras, un viņi šķērsoja plašu līdzenumu, kura kreisajā pusē apmēram pusjūdzes attālumā zaļoja mežs. Jūra, aizslēpusies aiz zemiem smilšu pakalniem, pletās gandrīz tādā pašā atstatumā pa labi. Kādu stundu viņi bija palēnām virzījušies uz priekšu — reizēm rikšos, reizēm soļos —, kad Brī apstājās.

—  Kas noticis? — Šasta vaicāja.

—   Cst! — nošņāca Brī, pagriezis galvu atpakaļ. Ausis viņam raustījās: —Vai tu kaut ko dzirdēji? Paklausies!

—   Izklausās, ka starp mums un mežu auļo vēl viens zirgs, — brītiņu klausījies, noteica Šasta.

—  Tas ir otrs zirgs, — Brī piekrita. — Un tieši tas man nepatīk.

—  Vai tas nevar būt kāds zemnieks, kas vēlu atgriežas mājās? — žāvādamies prātoja Šasta.

—   Nerunā niekus! — Brī sacīja. — Tā zemnieks vis nejāj. Un zemnieka zirgs tas arī nav. Vai tu nepazīsti pēc skaņas? Šis ir augstas kārtas zirgs. Un tā mugurā sēž lielisks jātnieks. Es tev pateikšu, kas tas ir, Šasta. Pa to malu jāj kāds tārkāns. Ne savā kara zirgā — šitam ir pārāk viegls svars. Es teiktu, ka tā ir tīrasiņu ķēve.

—  Lai kas tur būtu, viņš ir apstājies, — sacīja Šasta.

—Tev taisnība, — Brī atteica. — Un kāpēc viņam būtu vajadzējis apstāties tieši tad, kad to darām mēs? Šasta, manu zēn, man tiešām liekas, ka beidzot kāds mūs sācis vajāt.

— Ko lai mēs darām? — Šasta čukstēja vēl klusāk nekā iepriekš.

—  Vai tev liekas, ka viņš mūs gan redz, gan dzird?