Zirgs un viņa zēns

—Tas ir pilnīgi saprotams, — zirgs piekrita. — Tas tāpēc, ka tevī rit viņu asinis. Esmu pārliecināts, ka tu esi īsts ziemeļnieks. Tomēr nerunā tik skaļi. Man domāt, nu jau viņi drīz būs aizmiguši.

—  Es ielīdīšu atpakaļ un palūkošos, — Sasta ierosināja.

—   Tā ir laba doma, — zirgs bija ar mieru. — Tikai uzmanies, lai tevi nepamana.

Nu jau bija kļuvis krietni tumšāks un ļoti kluss, vienīgi liedagā šalkoja viļņi, bet Sasta to nemaz lāgā neievēroja, jo viņš šīs skaņas, cik vien jaudāja sevi atcerēties, bija dzirdējis dienu un nakti. Tuvojoties būdai, viņš gaismu tajā neredzēja. Stāvot mitekļa priekšā, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Apgājis apkārt mājai līdz vienīgajam logam, viņš pēc dažiem mirkļiem saklausīja pazīstamu skaņu — vecā zvejnieka čīkstīgos krācienus. Savāda likās doma, ka, gadījumā ja paveiktos, viņš tos vairs nekad nedzirdēs. Aizturēdams elpu un juzdamies maķenīt noskumis (tomēr stipri vairāk gan priecīgs nekā noskumis), Sasta aizslīdēja pāri zālienam uz ēzelīša stalli, pataustīja, kur zinājās noslēpis atslēgu, atvēra durvis un atrada zirga seglus un iemauktus, kas te uz nakti bija ieslēgti. Zēns paliecās uz priekšu un nobučoja ēzelītim purnu.

—     Man žēl, ka nevaram ņemt līdzi arī tevi, — viņš nočukstēja.

—  Te nu tu beidzot esi, — noteica zirgs, kad puisēns atgriezās pie viņa. — Es jau sāku prātot, kas ar tevi noticis.

—   Padabūju no staļļa tavas lietas, — Sasta paskaid­roja. — Nu tu vari mani pamācīt, kā tās uzlikt.

Kādu brīdi Sasta rosījās, kustēdamies diezgan piesardzīgi, lai nekas neiešķindētos. Zirgs laiku pa laikam izteica tādas pamācības kā: «Savelc stingrāk seglu siksnu», «Sprādzi tu atradīsi zemāk», «Kāpšļi jāpavelk krietni augstāk». Kad viss bija galā, viņš sacīja:

—     Skata pēc mums vajadzīga arī pavada, tikai tu to nelietosi. Piesien to pie seglu loka — pavisam vaļīgi, lai es varētu brīvi kustināt galvu. Un atceries — tev tai nav jāpieskaras.

—   Kāpēc tad tā pavada vajadzīga? — Sasta vaicāja.

— Parasti ar to mani vada, — atteica zirgs. — Bet, tā kā šajā ceļojumā visu vadīšanu esmu paredzējis uzņemties pats, tad esi tik labs un pievaldi rokas. Un vēl kas. Es tev aizliedzu ķerties man krēpēs.

—Betpaklau, —Sastalūdzās. —Ja es nedrīkstu turēties ne pie pavadas, ne tavām krēpēm, pie kā ta' lai es turos?

—Turies man mugurā, piekļaudamies ar ceļgaliem, — zirgs mācīja.

—  Tas ir laba jātnieka noslēpums. Spiedies man klāt ar ceļgaliem, cik cieši vien vēlies; sēdi, taisni izslējies — kā olekti norijis, elkoņus pieglaudis sāniem. Un, starp citu, kur tu liki piešus?

—     Protams, piestiprināju pie papēžiem, — Sasta teica. — Tik daudz jau nu es apjēdzu.

—Tad vari tos noņemt un iebāzt seglu somā. Nokļuvuši Tašbānā, varēsim tos pārdot. Vai esi gatavs? Manuprāt, nu vari rausties man mugurā.

—  Vai-l! Tu gan esi briesmīgi augsts, — izdvesa Sasta pēc pirmā, turklāt neveiksmīgā mēģinājuma.

—  Esmu zirgs, tas ir viss, — skanēja atbilde. — Pēc tā, kā tu mēģini rāpties man mugurā, varētu nodomāt, ka es esmu siena guba! Lūk, nu ir labāk. Tagad sēdi taisni un atceries, ko es tev sacīju par ceļgaliem. Ja tā padomā, tad šķiet smieklīgi, ka es, kas vedis uzbrukumā kavalēriju un uzvarējis jāšanas sacīkstēs, esmu spiests nest seglos tādu kartupeļu maisu kā tevi! Bet nu —taisāmies, ka tiekam! — viņš tomēr gluži laipni nozvaigaļāja.

Protams, zirgs uzsāka abu nakts ceļojumu ar lielu piesardzību. Vispirms viņš no zvejnieka būdas pagriezās uz dienvidiem un devās uz nelielo upīti, kas tur ietecēja jūrā, parūpēdamies atstāt dubļos uz ceļa, kas veda uz dienvidiem, ļoti skaidrus pakavu nospiedumus. Taču, tikko abi sasniedza kāda brasla vidu, zirgs devās augšup pa straumi un brida, līdz viņi atradās ap simt jardu tālāk iekšzemē nekā Aršīša būda. Tad viņš izvēlējās jauku, ar granti noklātu krastmalu, kur nepaliktu pēdas, un iznāca ārā ziemeļpusē. Tad joprojām mērenā solī viņš devās uz ziemeļiem, līdz būda, vienīgais koks, kas pie tās auga, ēzelīša stallis un upīte — patiesībā viss, ko Sasta bija pazinis, — pagaisa skatienam naksnīgi pelēcīgajā tumsā. Viņi pa nogāzi bija uzjājuši kalnā un tagad atradās tā korē, korē, kas mūžam bija iezīmējusi Šastam zināmās pasaules robežu. Viņš nevarēja saskatīt, kas atrodas priekšā, — vienīgi manīja, ka tur plešas zālains klajums. Likās, tam nav ne gala, ne malas — tas ir mežonīgs, vientulīgs un brīvs.

—Va'traks! —piezīmēja zirgs. —īstā vieta auļošanai, vai ne?

— Nevajag vis, — Šasta pretojās. — Vēl ne. Es nezinu, kā… — lūdzu, zirgs! Es nezinu, kā tevi sauc vārdā.

—   Brīnā-hīnā-brīnī-haī-ha, — zirgs paskaidroja.

—   Es to savu mūžu neiemācīšos izrunāt, — noteica Šasta. — Vai drīkstu tevi saukt par Brī?

—  Nu, ja tev nekas labāks neienāk prātā, tad laikam tā jādara, — sacīja zirgs. — Un kā lai godāju tevi?

—  Mani sauc Šasta.