Zirgs un viņa zēns

—   Tieši tā gan ir, — viesis vēsi atteica. — Tomēr cits dzejnieks līdzīgā kārtā ir teicis: «Tas, kurš mēģina piekrāpt saprātīgo, jau laikus atsedz muguru pletnei.» Nepildi savu sirmgalvja muti ar meliem. Skaidri redzams, ka šis zēns nav tavs dēls, jo tavs vaigs ir tikpat tumšs kā manējais, turpretī puika ir sārts un balts kā nolādētie, bet skaistie barbari, kas dzīvo tālu uz ziemeļiem no mums.

—     Cik labi tika pateikts, — zvejnieks pasteidzās atbildēt, —ka šķēpus spēj atturēt vairogi, tomēr gudrības skatiens izurbjas cauri jebkuras aizstāvības žogam! Tāpēc tev, ak, mans visvarenais viesi, ir jāzina, ka galēja nabadzība man liegusi jebkad apprecēties un dzemdināt bērnus. Taču tajā pašā gadā, kad savu cildeno un labdarīgo valdīšanu uzsāka Tišroks (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), kādā pilnmēness naktī dieviem labpatika laupīt man miegu. Tāpēc es piecēlos no guļvietas šajā būdā un devos uz liedagu atspirdzināties, lūkodamies uz ūdeni un mēnesi un ieelpodams rēno gaisu. Un drīz vien es izdzirdu airu troksni, kas pāri viļņiem atlidoja pie manis, mi tad it kā vārgu kliedzienu. Neilgi pēc tam paisuma vilnis izsvieda krastā mazu laiviņu, kurā atradās vienīgi briesmīgi izbadējies un izslāpis izdilis vīrs, kas šķita bija miris pirms dažiem mirkļiem, (jo izrādījās vēl silts), ādas ūdens maiss un vēl dzīvs bērns. «Nav šaubu,» es sev sacīju, «ka šie nelaimīgie izglābušies, pateicoties dievu brīnumainajiem nodomiem, pēc kāda kuģa bojāejas un vecākais ir badojies, lai uzturētu pie dzīvības bērnu, un nomiris, kad pie apvāršņa parādījusies zeme.» Šinī sakarā atcerēdamies, ka dievi nekad neliedz atalgojumu tiem, kas palīdz bezpajumtniekiem, es, līdzjūtības vadīts (jo jiīsu kalps ir vīrs ar mīkstu sirdi)…

—  Met pie malas visus šos tukšos vārdus, kuros slavini pats sevi, — tārkāns viņu pārtrauca. — Pietiek, jo es zinu, kāpēc tu paņēmi bērnu pie sevis. Katrs muļķis var redzēt, ka viņa darbs tev ienesis desmit reizes vairāk par viņa (I ienišķās maizes cenu. Un tagad uz karstām pēdām pasaki, cik tu par viņu prasi, jo tavas nebeidzamās pļāpas mani ir nogurdinājušas.

—  Jūs pats viedi sacījāt, — iebilda Aršīšs, — ka zēna darba vērtība nav aprēķināma. Nosakot cenu, tas jāņem vērā. Jo, puiku pārdodot, man, bez šaubām, vajadzēs vai nu pirkt, vai noalgot citu, kas darīs viņa darbus.

—   Es tev došu par viņu piecpadsmit pusmēnešus, — leica tārkāns.

—  Piecpadsmit! — Aršīšs iebļāvās balsī, kas izklausījās pa pusei pēc smilksta, pa pusei pēc kliedziena.

— Piecpadsmit! Par manu vecumdienu balstu un manu acu prieku! Nezobojieties par manu sirmo bārdu, kaut ari esat tārkāns. Mana cena ir septiņdesmit.

Šajā brīdi Sasta piecēlās un uz pirkstgaliem aiztipināja projām. Viņš bija dzirdējis visu, ko gribējis, jo ne reizi vien bija noklausījies, kā kaulējas ciemata vīri, un zināja, kā tas risinās. Viņš nemaz nešaubījās, ka Aršīšs viņu galu galā pārdos par daudz augstāku cenu nekā piecpadsmit pus­mēneši un daudz zemāku par septiņdesmit, taču vienosies viņi pēc stundām ilgas kaulēšanās.

Lasot jums nav jāiztēlojas, ka Šasta jutās kaut mazdrusciņ līdzīgi tam, kā mēs būtu jutušies, ja dzirdētu savus vecākus , spriežam par mūsu pārdošanu verdzībā. Pirmkārt, viņa dzīve arī tobrīd nebija daudz labāka par verdzību; varēja taču domāt, ka diženais svešinieks lielā zirga mugurā, iespējams, būs pret viņu laipnāks nekā Aršīšs. Otrkārt, stāsts, ka viņš pats atrasts laivā, zēnu pildīja ar satraukumu un atvieglojumu. Viņš bieži bija juties nelāgi, jo, lai kā centās, nekādi nespēja iemīlēt zvejnieku, par spīti apziņai, ka dēlam taču savs tēvs jāmīl. Bet Aršīšs acīmredzot vispār nav viņam nekāds radinieks. Zēnam no sirds it kā novēlās smaga nasta. «Raugi, es taču varu būt sazin kas!» viņš nodomāja. «Es pats varētu būt kāda tārkāna dēls… vai Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst), vai pat kāda dieva dēls!»

To visu Šasta pārcilāja prātā, stāvēdams zālienā būdas priekšā. Ātri vien sabiezēja krēsla, un jau iedzirkstījās pa retai zvaigznei, taču rietumos joprojām varēja redzēt vakarblāzmu. Netālu ganījās svešinieka zirgs, vaļīgi piesiets

pie staļļa sienā iestiprinātā dzelzs gredzena, kur parasti sēja fiy,eliti. Sasta piegāja dzīvniekam klāt un papliķēja tam kaklu . Zirgs nepārstāja plūkt zāli un neveltīja zēnam nekādu uzmanību.

'tad Šastam iešāvās prātā vēl cita doma. — Diez kāds cilvēks ir šis tārkāns, — viņš sāka skaļi prātot. — Būtu br mišķīgi, ja viņš izrādītos labs. Lielkunga namā vergiem dažkārt nav jādara gandrīz nekas. Viņi ir ietērpti skaistās drānās un katru dienu ēd gaļu. Varbūt viņš mani ņemtu līdzi karos, es viņam kādā kaujā izglābtu dzīvību, un tad v i ņš mani adaistu brīvībā, pieņemtu par dēlu un uzdāvinātu pili kaujas ratus un bruņas. Bet iespējams, ka viņš ir ļoti cietsirdīgs. Varētu gadīties, ka viņš mani sūta strādāt tīrumā, važās saslēgtu. Kaut es to zinātu! Bet kā lai to

izdara? Varu derēt, ka šis zirgs zina… ja viņš mācētu man to pasacīt!