Zirgs un viņa zēns

—    Hm, — noteica Brī. — Šis nu gan ir vārds, ko patiešām grūti izrunāt. Bet tagad parunāsim par jāšanu aulekšiem. Ja vien tu zinātu, tad saprastu, ka auļot ir krietni vieglāk nekā rikšot, jo tad tev nav jāceļas uz augšu un jābumsās atkal uz leju. Piespied ceļgalus man cieši klāt un lūkojies pa manu ausu starpu tieši uz priekšu. Neblenz uz zemi. Ja tev liekas, ka kritīsi, piespiedies tikai man klāt vēl ciešāk un izslejies taisnāk. Vai esi gatavs? Tātad laižam uz ziemeļiem un — Nārniju.

Otrā nodaļa Kas notika pa ceļam

Bija gandrīz jau nākamās dienas vidus, kad, glaudot Šastam seju, zēnu pamodināja kaut kas mīksts un silts. Viņš atvēra acis un saprata, ka lūkojas kādā garā zirga purnā; tā nāsis un lūpas gandrīz skāra viņa vaigu. Zēns atcerējās iepriekšējās nakts satraucošos notikumus un uzslējās sēdus. Taču, to darīdams, ievaidējās.

— Ui, Brī, —viņš izdvesa. —Traki sāp. Visas maliņas. Gandrīz nevaru pakustēties.

—  Labrīt, mazais, —sacīja Brī. —Es jau baidījos, ka tu varbūt jutīsies maķenīt stīvs. Tomēr no kritieniem tas nevar būt. Vairāk par desmit reizēm tu diezin vai novēlies un visu laiku gāzies uz jaukas, mīkstas, līganas trūdzemes, tā ka tā krišana, bez šaubām, bija gandrīz vai bauda. Vienīgo atsitienu, kas varēja būt nelāgs, mīkstāku padarīja tas irbuleņu krūms. Nē, vainīga ir pati jāšana, kas sākumā šķiet grūta. Kā ar brokastīm? Es jau ieturējos.

—   Pie velna ar brokastīm! Pie velna ar visu, — Šasta kurnēja. —Es tev saku, ka nevaru ne pirkstu pakustināt. — Taču zirgs maigi bikstīja zēnu ar pakavu, līdz tas saprata, ka jāceļas kājās.

Tad Šasta palūkojās apkārt un ieraudzīja, kur viņi atrodas. Aizmugurē zaļoja maza birzīte. Priekšā — retu, baltu ziediņu rotāta, trūdzeme nolaideni slīga lejup līdz klints kraujai. Tālu apakšā, tā ka plīstošo viļņu šalkas tikko varēja dzirdēt, pletās jūra. Šasta nekad nebija to skatījis no tāda augstuma, nekad nebija redzējis tik plašu, un viņš pat sapņos nebija iztēlojies, cik daudz tai krāsu. Uz abām pusēm aizvijās krastmala — zemesrags pēc zemesraga, un šajās vietās varēja saskatīt baltas, klintij uzbangojošas putas, bet bez trokšņa, jo tā atradās tik tālu. Pār galvām laidelējās kaijas, un virs zemes trizuloja karstais gaiss, jo diena bija svelmaina. īpaši Sastu piesaistīja tieši šis gaiss. Viņš neparko nespēja iedomāties, kas tajā trūkst, līdz beidzot aptvēra, ka nejūt zivju smaku. Jo saprotams, ka visā savā mūžā nedz būdā, nedzpie tīkliem viņš nebija spējis no tās tikt vaļā. Un šis jaunizjustais gaiss šķita tik brīnišķīgs un visa iepriekšējā dzīve tik tāla, ka zēns uz mirkli aizmirsa nobrāzuīnus un sāpošos muskuļus un pavaicāja:

—Paklau, Brī, vai tu neieminējies kautko par brokastīm?

—  Ieminējos gan, — Brī atteica. —Manuprāt, kaut kas būs atrodams seglu somās. Tās ir tur, tanī kokā, kurā tu vakarnakt — vai, pareizāk sakot, šorīt agri — tās pakāri.

Viņi ieskatījās seglu somās, un ieraudzītais uzmun­drināja — tur atradās gaļas pīrāgs, tikai mazliet appelējis žāvētu vīģu murskulis, zaļā siera gabals, maza pudelīte vīna un nedaudz naudas — kopā apmēram četrdesmit pusmēnešu —vairāk, nekā Sasta jebkad bija acīm skatījis.

Kamēr Sasta, atbalstījis muguru pret koka stumbru, ar pūlēm uzmanīgi atslīga zemē un ķērās pie pīrāga, Brī noplūca vēl dažus zāles skumšķus, lai zēnam nebūtu jāēd vienam.

—   Ja mēs lietosim naudu, vai tā nebūs zādzība? — noprasīja Sasta.

—     Hm, — atteica zirgs, ar zāles skumšķi mutē palūkodamies augšup, —tas man neienāca prātā. Protams, ka brīvs, runājošs zirgs nedrīkst zagt. Taču man šķiet, ka viss ir kārtībā. Mēs esam cietumnieki un gūstekņi, kas atrodas ienaidnieka zemē, šī nauda ir kara laupījums. Turklāt, kā tad bez tās mēs dabūsim tev ko ēdamu? Laikam taču tu, tāpat kā visas cilvēciskās būtnes, neēdīsi tādu dabisku barību kā zāle un auzas.

—   Es nevaru.

—   Vai kādreiz esi mēģinājis?

—Jā, esmu. Neparko nevaru nodabūt to lejā. Tu manā vietā arī nevarētu.

—Jūs, cilvēki, tādi jocīgi sīkuļi vien esat, — piezīmēja Brī.

Kad Sasta bija galā ar brokastīm (tās bija visgaršīgākās no visām, kādas viņš jebkad bija baudījis), Brī sacīja:

—    Zini, pirms apliekam atkal seglus, man gribētos tā pamatīgi izvārtīties. — Un tā viņš ari darīja.

—Jauki! Nu dikti jauki, — viņš teica, trīdams muguru gar trūdzemi un spārdīdamies visām četrām kājām pa gaisu. — Arī tev tā vajadzētu darīt, Sasta, — viņš sprauslodams turpināja. — Tas ļoti atsvaidzina.

Taču Sasta, spurgdams smieklos, atsacīja: —Tu nu gan izskaties jocīgs, kad valsties uz muguras!

—    Neizskatos vis, — pretojās Brī. Taču tad viņš pēkšņi apvēlās uz sāniem, pacēla galvu un, klusu noelsies, cieši palūkojās Sastā.

—Vai tiešām izskatās jocīgi? —viņš noraizējies vaicāja.

—Jā, tā ir, — atteica Sasta. — Bet kāda tam nozīme?

—   Kā tev šķiet, vai tu tiešām domā, — Brī turpināja,