Zirgs un viņa zēns

—  Kamēr mēs stāvam gluži nekustīgi, viņš šajā gaismā mūs neredz, — atteica Brī. — Bet palūk! Re, kur tuvojas mākonis! Pagaidīšu, līdz tas aizsegs mēnesi. Tad mēs, cik klusi vien spēsim, muksim pa labi — lejā uz liedagu. Ja notiks ļaunākais, kas patiešām būs ļaunākais, varēsim paslēpties smilšu kāpās.

Viņi nogaidīja, līdz mākonis aizgāja mēnesim priekšā, un tad — sākumā soļiem, bet vēlāk sīkos rikšos — devās uz piekrasti.

Mākonis izrādījās lielāks un blīvāks, nekā sākumā iz­skatījās, un drīz iestājās pavisam tumša nakts. Tieši tad, kad Šasta klusībā nodomāja: «Nu mēs droši vien esam pavisam tuvu kāpām,» — viņam drudžaini salēcās sirds, jo pēkšņi priekšā no tumsas nogranda šausmīga skaņa — ilgs, šņākulīgs rēciens, reizē skumjš un mežonīgs. Brī zibenīgi apsviedās apkārt un auļos devās uz iekšzemi, cik ātri vien kājas nesa.

V

—   Kas tas ir? — Sasta izdvesa.

—  Lauvas! — atsaucās Brī, nepalēninot soli un nepa­griežot galvu.

Pēc tam kādu laiku turpinājās vienīgi auļošana. Beidzot Brī, ūdenim šļakstot, iedrāzās platā, seklā straumē un, nokļuvis otrā pusē, apstājās. Šasta ievēroja, ka viņš ir viscaur nosvīdis un dreb.

—  Ūdens varbūt zvēram sajauks mūsu pēdas, — izelsa Brī, kad viņš atkal bija mazliet atguvis elpu. — Nu mēs kādu brīdi varam pasoļot.

Virzoties uz priekšu, Brī ierunājās: — Sasta, man kauns par sevi. Es baiļojos kā parasts, stulbs kalormenu zirģelis, nudien baiļojos. Nemaz nejūtos tā, it kā būtu Runājošais Zirgs. Man nav bail no zobeniem, šķēpiem un bultām, bet es nevaru ciest… Laikam drusku parikšošu.

Taču pēc īsa brīža viņš atkal laidās auļos, un par to nebija ko brīnīties. Jo atkal atskanēja rēciens, šoreiz no meža kreisajā pusē.

—   Viņi ir divi, — Brī novaidējās.

Kad viņi labu brīdi bija noauļojuši un neviens lauvu rēciens vairs neatskanēja, Sasta pavēstīja: —Nu ta' brīnums! Tas otrais zirgs auļo kaut kur mums līdzās. Pavisam tuvu.

—Jo labāk, — elsoja Brī. — Tārkānam viņa mugurā… būs zobens… viņš aizstāvēs mūs visus.

—    Bet, Brī! — iesaucās Sasta. — Nav tak nekādas starpības, vai mūs nogalē lauvas vai noķer tārkāns. Vismaz man nav. Viņi mani pakārs par zirga zagšanu. — Viņš no lauvām baidījās mazāk nekā Brī, jo nekad nebija ar lauvu ticies, turpretī Brī gan bija.

Brī par atbildi tikai nosprauslojās, tomēr pavirzījās uz labo pusi. Likās dīvaini, ka otrs zirgs it kā virzās uz kreiso pusi, tā ka pēc dažiem mirkļiem viņus šķīra jau paliels attālums. Tomēr, tiklīdz tā notika, atskanēja vēl divi lauvu rēcieni, viens labajā, otrs — kreisajā pusē, un zirgi savirzījās tuvu kopā. To pašu acīmredzot darīja lauvas. Baismīgā kārtā zvēra rēkšana abās pusēs jau bija bīstami tuvu un līkas, ka tie pavisam viegli tiek zirgiem līdzi. Tad mākonis .iisedza mēnesi. Gaisma, apbrīnojami spoža, ļāva risu ..iskatīt kā lielā dienā. Abi zirgi un jātnieki auļoja krēpes ļ iie krēpēm un ceļgalu pie ceļgala gluži kā jāšanas sacīkstēs. I ieiet vai ne, Brī (vēlāk) sacīja, ka lieliskākas sacīkstes k;ilormenā nekad neesot redzētas.

Šasta uzskatīja, ka nu ir pazudis, un ņēmās prātot, vai 1.1 uvas cilvēku nogalina ātri vai arī rotaļājas ar viņu kā kaķis ;ir peli un cik tas būs sāpīgi. Tajā pašā laikā (un dažkārt visbīstamākajos mirkļos ar mums tā notiek) viņš ievēroja katru mazāko sīkumu. Viņš redzēja, ka otrs jātnieks ir ļoti mazs un slaids, tērpies bruņās (tās apspīdēja mēness), un jāj nevainojami. Bārdas tam nebija.

Viņu priekšā pletās kaut kas vizošs un gluds. Pirms Šastam galvā paspēja pazibēt kāds minējums, kas tas ir, atskanēja skaļš šļaksts un viņam mute līdz pusei piesmēlās .11 ūdeni. Vizošais plankums bija šaurs, bet garš jūras līcītis. Abi zirgi peldēja, un ūdens sniedzās Šastam līdz ceļgaliem. Aizmugurē atskanēja nikni rēcieni, un, palūkojies atpakaļ, Šasta saskatīja ūdens malā tupam lielu, pinkainu, draudīgu slavu, tomēr tikai vienu. «No otra mēs laikam esam atkratījušies,» viņš nodomāja.

Cik noprotams, lauva neuzskatīja, ka laupījuma dēļ lnitn vērts saslapēties; vismaz viņš nemēģināja turpināt vajāšanu ūdenī. Abi zirgi, iedami cieši līdzās, tagad atradās •.i i čles vidū, un skaidri varēja saskatīt tās pretējo malu. I arkāns vēl nebija bildis ne vārda. «Bet viņš to darīs,» domāja Šasta. «Tiklīdz būsim uz cietas zemes. Ko lai es saku? Jāizdomā kāda pasaciņa.»

Tad pēkšņi viņam līdzās ierunājās divas balsis.

—  Vai, cik es esmu nogurusi, — sacīja viena.

—   Turi muti, Hvina, neesi tāda muļķe, — atsaucās otra.

«Es sapņoju,» Sasta nodomāja. «Varētu zvērēt, ka arī otrs zirgs runā.»

Drīz zirgi vairs nepeldēja, tie soļoja un pēc brītiņa — ūdenim skaļi tekot lejā pa viņu sāniem un astēm un oļiem griezīgi šņirkstot zem astoņiem pakaviem — izgāja līča pretējā krastā. Šastam par izbrīnu, tārkāns neizrādīja ne mazāko vēlēšanos kaut ko vaicāt. Viņš pat nepalūkojās uz Šastu, bet šķita, ka tas cenšas paskubināt zirgu nekavējoties doties tālāk. Taču Brī tūlīt aizšķērsoja viņam ceļu.