Zirgs un viņa zēns

—   Ak, mana ķēve, kā tu esi iemācījusies runāt cilvēku meitu mēlē? — Un Hvina man pastāstīja to, ko visi klātesošie jau zina — ka Nārnijā dzīvnieki prot runāt im kā viņu pašu mazotnē no turienes nolaupījuši. Viņa man arī tikmēr stāstīja par Nārnijas mežiem, ūdeņiem, pilīm un lielajiem kuģiem, līdz es pateicu: «Taša Azarota un Nakts karalienes Zārdīnas vārdā: manī kvēlo liela vēlēšanās atrasties šajā Nārnijas zemē.» — «Ak, mana kundze,» atsacīja ķēve, «ja tu būtu Nārnijā, tad justos laimīga, jo tajā

zemē nevienu jaunavu nespiež precēties pret viņas gribu.»

—   Kad nu mēs krietnu brīdi bijām parunājušās, man atgriezās cerība un es priecājos, ka neesmu nonāvējusies. ! urklāt mēs ar Hvinu vienojāmies, ka kopā aizlavīsimies projām, un izplānojām, ka rīkosimies tā, kā rīkojāmies. Atgriezāmies tēva namā, es ietērpos savās spilgtākajās drānās un dziedāju un dejoju tēva priekšā, un izlikos, ka esmu sajūsmināta par gaidāmajām precībām, ko viņš man sagatavojis. Es viņam teicu arī: «Ak, mans tēvs, un, ak, mans acu gaišums, dod man tiesības un atļauj aiziet ar vienu no manām biedrenēm divatā uz mežiem un pavadīt lur trīs dienas, lai nestu slepenus upurus Zārdīnai, Nakts karalienei unjaunavu aizgādnei, kā pieklājas un kā pieņemts darīt jaunavām, kad viņām jāatvadās no kalpošanas tai un jāsagatavojas laulībām.» Tēvs atbildēja: «Ak, mana meita, un, ak, mans acu gaišums, lai tā arī notiek.»

—  Bet, aizgājusi projām no tēva, es tūlīt devos pie paša vecākā no viņa vergiem, viņa sekretāra, kas bija ucinājis mani uz ceļgaliem, kad es biju pavisam mazs bērns, un mīlējis mani vairāk par gaisu un gaismu. Un nozvērināju viņu paturēt manis teikto noslēpumā un lūdzu, lai viņš uzraksta manā vietā kādu vēstuli. Viņš raudāja un lūdzās, lai es atsakos no sava lēmuma, tomēr galu galā noteica: «Dzirdu un paklausu,» — un izpildīja visu, ko es gribēju. Un aizzīmogoja vēstuli, un es to noslēpu pie krūtīm.

—  Bet kas tanī vēstulē bija rakstīts? — Sasta noprasīja.

—  Klusē, zēn, — Brī viņu aprāva. — Tu sabojā stāstu. Viņa mums izstāstīs visu par vēstuli, kad pienāks īstais laiks. Turpini, tārkīna.

—   Tad es pasaucu meiteni, kurai bija jāiet ar mani uz mežu un jāizpilda Zārdīnai veltītie rituāli. Teicu, lai viņa nākamajā rītā mani pamodina ļoti agri. Un es sāku dzīt ar viņu jokus un devu dzert vīnu, kurā bija šis tas iejaukts, — zināju, ka no šīs dziras viņa noteikti gulēs ne tikai nakti, bet arī visu nākošo dienu. Tiklīdz tēva saime bija nolikusies gulēt, es piecēlos un apliku brāļa bruņas, kuras viņam par piemiņu allaž turēju savā istabā. Sabāzu jostas kabatās visu naudu, kas man bija, un dažus visvērtīgākos dārgakmeņus, nodrošinājos ar ēdamo, pašas rokām apsegloju ķēvi un, kad otrā sardze bija stājusies pirmās vietā, aizjāju projām. Auļoju nevis uz tiem mežiem, kurp mani domājās dodamies tēvs, bet uz ziemeļaustrumiem — uz Tašbānu.

—   Es zināju, ka trīs dienas un varbūt pat vēl ilgāk tēvs mani nemeklēs, jo es ar saviem vārdiem biju viņu apmānījusi.

Un ceturtajā dienā mēs ieradāmies Azimbaldas pilsētā. A/imbalda, redzat, slejas daudzu ceļu krustpunktā, un no t.i\ Tišroka (lai viņa dzīves pavediens nekad nepārtrūkst) pastnieki ātros zirgos jāj uz visām impērijas pusēm, un vienas no diženāko tārkānu tiesībām un privilēģijām ir •a 11 it ar tiem ziņas. Tāpēc es Azimbaldā aizgāju pie impērijas I iasta nama ziņnešu priekšnieka un teicu: «Ak, ziņu sūtītāj, le ir vēstule no mana tēvoča tārkāna Ahoštas tārkānam Kidrašam, Kalavaras pilskungam. Ņemiet šos piecus pusmēnešus un lieciet rakstīto nogādāt viņam.» Un ziņnešu priekšnieks teica: «Dzirdēt nozīmē paklausīt.»

— Vēstuli itin kā bija rakstījis Ahošta, un saturs tai bija šāds: «Tārkāns Ahošta sūta tārkānam Kidrašam sveicinā­jumus un miera apliecinājumus Taša neuzveicamā un nepielūdzamā vārdā. Lai tev top zināms, ka tad, kad es devos uz tavu namu, lai sastādītu laulības līgumu starp mani un tavu meitu tārkīnu Aravisu, laimei un dieviem labpatika uzdurties viņai mežā, kad viņa bija tikusi galā ar rituāliem un upurēšanu Zārdīnai. Kad nu es uzzināju, kas viņa ir, tad sajūsmā par viņas daiļumu un spēju patstāvīgi lemt es iedegos mīlā, tā ka man šķita: ja uz līdzenas vietas viņu neapprecēšu, sauli man vairs neredzēt. Šādā sakarā es veicu nepieciešamos upurēšanas rituālus un tavu meitu apprecēju tajā pašā stundā, kad viņu sastapu, un nu mēs esam atgriezušies mana paša namā. Mēs abi lūdzamies un liekam pie sirds tev ierasties pie mums tik ātri, cik vien iespējams, lai mēs varētu priecāties par tavu vaigu un valodu, kā arī, lai tu varētu atvest šurp manas sievas pūru, kurš, ņemot vērā tēriņus un izdevumus, man ir steidzami vajadzīgs. Un, tā kā mēs ar tevi esam brāļi, es esmu pārliecināts, ka tu nedusmosies par manām sasteigtajām precībām, jo iemesls tām nebija nekas cits kā lielā mīlestība uz tavu meitu… Nododu tevi visu dievu aizgādībā.»