Zirgs un viņa zēns

—   Brū-hu-hā! — viņš nospraustajās. — Stāt! Es jūs dzirdēju, par to nav šaubu. Nav ko izlikties, kundze. Es jūs dzirdēju. Jūs esat Runājoša Ķēve no Nārnijas zirgu pulka, tāpat kā es.

—    Bet kāda tev daļa, ja viņa arī tāda ir? — svešais jātnieks sirdīgi noprasīja, ar delnu aptverdams zobena rokturi. Taču balss, kura šos vārdus izrunāja, jau bija Šastam kaut ko atklājusi.

—   Ei, tā taču ir tikai meitene! — viņš izsaucās.

—  Un kas tev ko uztraukties, ja esmu tikai meitene? — atcirta svešiniece. — Tu droši vien esi tikai puika: rupjš, vienkāršs, mazs puika — laikam vergs, kas nolaupījis kunga zirgu.

—   Vairāk savā smadzeņu podā izdomāt nespēji, — Šasta noteica.

—   Viņš nav zaglis, mazā tārkīna, — Brī paskaidroja. —Vismaz, ja notikusi kāda laupīšana, tu tikpat labi varētu sacīt, ka es esmu nolaupījis viņu. Un, ja tu saki, ka tā nav mana daļa, tad tu taču nedomāsi, ka es, šajā svešajā zemē sastapdams savas cilts dāmu, viņu neuzrunāšu! Protams, ka es to darīšu.

—  Es arī uzskatu, ka tas ir pilnīgi saprotams, — ķēve piebiedrojās.

—Man gribētos, lai tu turētu muti, Hvina, —meitene nerimās.

—   Padomā,' kādās nepatikšanās tu esi mūs iegrūdusi.

—Kādas tur nepatikšanas, —Šasta pazobojās. —Varat

lasīties uz vietas projām. Mēs jūs neturam.

—   Nē, to jūs nemaz nevarat darīt, — meitene teica.

—   Cik tie cilvēki ir ķildīgi! — Brī vērsās pie ķēves.

—  Tikpat stulbi kā mūļi. Mēģināsim palūkoties uz visu prātīgi. Cik noprotu, kundze, jūsu dzīves stāsts ir līdzīgs manējam. Agrā jaunībā jūs sagūstīja, un sekoja gadiem ilga verdzība pie kalormeniem, vai ne?

—    Jums pilnīga taisnība, mans kungs, — skumji iezvaigājusies, atteica ķēve.

—  Un tagad droši vien jūs bēgat?

—    Saki, lai viņš nejaucas citu darīšanās, Hvina, — meitene uzsauca.

—    Nē, Aravis, es to nedarīšu, — ķēve teica, ausis sasmailinājusi atpakaļ. — Tā ir ne vien tava, bet arī mana bēgšana. Un es nešaubos, ka tāds cildens kaujas zirgs kā šis mūs nenodos. Mēs mēģinām bēgt, gribam nokļūt Nārnijā.

—   Un mēs, protams, tāpat, — Brī sacīja. — To jūs, dabiski, tūlīt uzminējāt. Mazs, skrandās ģērbies zēns, kas jāj (vai pūlas jāt) ar kaujas zirgu nakts melnumā, nevar nozīmēt neko citu kā vienīgi kaut kādu bēgšanas mēģi­nājumu. Un, ja drīkstu tā sacīt, augstdzimusi tārkīna, kas jāj naktī viena —tērpusies sava brāļa bruņās —un neparko nevēlas, lai kāds jauktos viņas darīšanās un uzdotu jebkādus jautājumus, — hm, ja tas nav aizdomīgi, tad es neesmu nekāds tīrasiņu ērzelis!

—  Labi, — atteica Aravisa. —Tu esi uzminējis. Mēs ar Hvinu laižamies lapās. Mēģinām tikt uz Nārniju. Nu un tad?

—  A, kas tādā gadījumā var kavēt mūs ceļot kopā? — Brī noprasīja.

—       Nešaubos, Hvinas kundze, ka jūs pieņemsiet palīdzību un aizsardzību, kādu es, domājams, ceļojuma laikā spēšu jums sniegt?

—  Kāpēc tu runā ar manu ķēvi un nevis ar mani? — meitene uzbrēca.

—     Piedod man, tārkīna, — Brī atteica (mazliet sasmailinājis ausis atpakaļ), — tā ir kalormeniem raksturīga runa. Mēs ar Hvinu esam brīvi nārnieši, un, manuprāt, ja tu bēdz uz Nārniju, tu vēlies būt tāda pati. Tādā gadījumā h vina vairs nav tava ķēve. Tikpat labi varētu sacīt, ka tu esi viņas cilvēks.

Meitene pavēra muti, lai kaut ko sacītu, bet tad aprāvās. Acīmredzot viņa šo jautājumu tādā gaismā līdz šim nebija aplūkojusi.

—  Tomēr, — viņa pēc īsa klusuma brīža iesāka, — es nezinu, vai ir liela jēga ceļot kopā. Vai mūs tā nevar drīzāk pamanīt?

—     Gluži otrādi, — teica Brī. Un ķēve piebilda: — Darīsim gan tā. Es šādā gadījumā justos daudz drošāk. Mēs taču pat lāgā nezinām ceļu. Tāds liels kara zirgs kā šis, bez šaubām, zina krietni vairāk nekā mēs.

—  Paklau, Brī, — Sasta iebilda, — lai viņas dodas savu ceļu. Vai neredzi, ka viņas mūs negrib?

—   Gribam, — pretojās Hvina.

—  Redziet, — meitene atsāka, — man nav nekas pretī ceļot kopā ar jums, kara zirga kungs, bet kā ar to puiku? Kā lai es zinu, ka viņš nav spiegs?

—    Kāpēc tu tūlīt nesaki, ka, pēc tavām domām, es neesmu jums pietiekami labs? — Sasta noprasīja.

—       Esi mierā, Sasta, — Brī viņu apsauca. — Tārkīnas jautājums bija pilnīgi pamatots. Es par zēnu galvošu, tārkīna. Viņš man bijis uzticams un labs draugs. Un viņš, protams, ir vai nu nārnietis, vai ārčenlendietis.

—    Nu, lai notiek. Jāsim kopā. — Taču Šastu viņa nepagodināja ne ar vienu vārdu, un bija skaidrs, ka Aravisa vēlas ceļot kopā ar Brī, bet ar viņu ne.

—    Lieliski! — iesaucās Brī. — Un tagad, kad starp mums un tiem briesmīgajiem zvēriem ir ūdens, kā būtu, ja jūs, divas cilvēkbūtnes, noņemtu mums seglus un mēs visi atpūstos un uzklausītu cits cita stāstus?