Zirgs un viņa zēns

—Jūsu augstības! KaralienSjūzen! Karali Edmund! — atskanēja kāda balss, un Sasta, pagriezies, lai pavērtos runātājā, pārsteigumā gandrīz salēcās. Jo tas bija viens no jocīgajiem cilvēkiem, kurus viņš, pašķielējis pa acu kaktiņiem, tika ievērojis pirmīt, ienākdams istabā. Runātājs bija apmēram Sastas augumā. No jostasvietas uz augšu viņš līdzinājās cilvēkam, bet viņa kājas bija spalvainas kā āzim, veidotas kā āzim, un viņam bija arī āža nagi un aste. Viņam bija iesarkana āda, sprogaini mati, īsa, smaila bārdiņa un divi mazi radziņi. Īstenībā tas bija Fauns, būtne, kuras attēlu Sasta nekad nebija redzējis un par kuru neko nebija dzirdējis. Un, ja esat lasījuši grāmatu, kuras nosaukums ir «Lauva, Ragana un drēbju skapis», jūs, iespējams, prie­cāsities uzzināt, ka šis bija tas pats Fauns, vārdā Tamnuss, kuru karalienes Sjūzenas māsa Lūsija bija sastapusi pašā pirmajā dienā, kad nokļuva Nārnijā. Taču tagad viņš bija krietni vecāks nekā toreiz, kad vairākus gadus Nārnijā valdīja Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija — visi kopā.

—Jūsu augstības, — Fauns teica. — Mazo princi ķēris saulesdūriens. Paskatieties jel uz viņu! Viņš ir apstulbis. Viņš nezina, kur atrodas.

Protams, visi stājās Šastu rātun uzdotviņam jautājumus, un ņēmās viņu appuišot, un noguldīja uz dīvāna, palika zem galvas spilvenus, deva dzert šerbetu ar ledu no zelta tases un teica, lai guļot pavisam mierīgi.

Tādi brīnumi ar Šastu nebija notikuši visā viņa mūžā. Viņš nekad nebija cerējis, ka gulēs uz kaut kā tik mīksta kā šis dīvāns un dzers kaut ko tik garšīgu kā šis šerbets. Viņš joprojām gudroja, kas noticis ar citiem, kā gan lai viņš izbēg un satiekas ar draugiem pie kapenēm un kas notiks, kad atkal atradīsies īstais Korins. Tomēr tagad, kad viņš jutās tik jauki, visas šīs raizes nelikās tik nomācošas. Un varbūt vēlāk viņam iedos kādu garšīgu ēdamo!

Tie, kas patlaban atradās labi vēdinātajā telpā, izskatījās ļoti interesanti. Līdz ar Faunu tur bija divi Rūķi (arī šādas būtnes Sasta nekad nebija redzējis) un ļoti liels Krauklis. Visi pārējie bija cilvēki — pieauguši, bet jauni, un viņiem visiem — gan vīriešiem, gan sievietēm — bija skaistākas sejas un balsis nekā vairumam kalormenu. Drīz vien Sastu viņu runas ieinteresēja.

—Nu, kundze, —karalis vērsās pie karalienes Sjūzenas (dāmas, kas bija skūpstījusi Sastu), — kādas ir tavas domas? Esam pavadījuši šajā pilsētā pilnas trīs nedēļas. Neesi vēl izlēmusi, vai precēsi šo savu tumšādaino pielūdzēju, šo princi Rabadašu?

Dāma papurināja galvu. — Nē, brāl, — viņa atteica, — neprecēšu, pat ja man piesolītu visus Tašbānas dārgak­meņus. («Oho!» nodomāja Sasta. «Lai gan viņi ir karalis un karaliene, tomēr nav laulāts pāris, bet brālis un māsa.»)

— Atklāti sakot, māsiņ, — karalis teica, — ja tu būtu viņu ņēmusi, es tevi tāpēc vairāk vis nemīlētu. Un es tev teikšu, ka tad, kad Tišroka sūtņi pirmo reizi ieradās Nārnijā, lai sāktu sarunas par laulību, kā arī vēlāk, kad princis viesojās pie mums Kērā Paravelā, man bija tīrais brīnums, no kurienes tev sirdī radušās tādas jūtas, ka tu viņam izrādi tik lielu pretimnākšanu.

—Tā bija mana muļķība, Edmund, — atzinās karaliene Sjūzena, — par to es izlūdzos no tevis žēlastību. Taču, kad

Rabadašs bija pie mums Nārnijā, viņš, nudien, uzvedās citādāk nekā tagad Tašbānā. Jo jūs takvisi bijāt liecinieki, kādas lieliskas uzvaras viņš izcīnīja tajā lielajā turnīrā un jāšanas sacīkstēs, kuras mūsu brālis, Visaugstākais karalis, sarīkoja viņam par godu, un cik pazemīgi un pieklājīgi viņš izturējās pret mums šo septiņu dienu laikā. Bet te, viņa paša pilsētā, Rabadašs parādījis pavisam citādāku dabu.

—  Krā! —Krauklis ieķērcās. —Sens sakāmvārds skan: pirms spried par lāča ādu, paskaties, kāds viņš ir pats savā alā.

—  Tev pilnīgi taisnība, Dzeltennadzi, —piekrita viens no Rūķiem.

—  Un vēl cits teiciens ir šāds: nāc, padzīvo man līdzās, tad mani iepazīsi.

—   Jā, — karalis noteica. — Nu mēs esam redzējuši, kāds viņš īsti ir: bezgala iedomīgs, nežēlīgs, asinskārs, mīl greznību un ir pašmīlīgs tirāns.

—Tāpēc Aslana vārdā, —Sjūzena turpināja, —šodien pat lai atstājam Tašbānu.

—  Te jau ir tā nelaime, mās, — Edmunds sacīja. —Jo nu man tev jāatklāj viss, kas jau ilgāk par šīm divām pēdējām dienām darījis manus prātusnemierīgus. Peridan, esi jel tik laipns un paveries aiz durvīm, vai tur nav kāds spiegs. Viss kārtībā? -Labi. Jo nu mums jārunā slepenas lietas.

Pēkšņi visi kļuva ļoti nopietni. Karaliene Sjūzena pielēca kājās un pieskrēja pie brāļa.— Ak, Edmund!— viņa iekliedzās. — Kas ir? Tavā sejā rakstīta kāda briesmīga vēsts.

Piektā nodaļa princis korins

—     Mana mīļā māsa un ļoti jaukā dāma, — karalis Edmunds iesāka, — tagad tev jāpierāda sava drosme, jo teikšu skaidri un gaiši — mums draud diezgan lielas briesmas.

—   Kādas, Edmund? — vaicāja karaliene.