Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Nē! — iesaucās Maksims Fjodorovičs. — Nē, Aleksejevs neinteresējās par vakuumu vien. Es viņu pazinu diezgan labi, darba gaitās mēs vairākkārt sastapāmies. Visvairāk Aleksejevs interesējās par zvaigznēm. Par to rašanos, par to evolūciju. Kas notiks ar zvaigznēm? Kas notiks ar mūsu Sauli? Par to visvairāk interesējās Aleksejevs, bez šīs domas viņš nemaz nespēja dzīvot. Bet bez gaisa telpa, vakuums?.. Man ir nojauta, ka arī šeit vainīgas būs bijušas zvaigznes … — Maksims Fjodorovičs sniedza Grigorjevam zīmīti. — Šeit esmu uzrakstījis — uz simt piecdesmit trešā austrumu meridiāna, pie

pašām Kuriļu salām. Tieši trešā daļa zemeslodes, rēķinot no mums.

— Tas ir ļoti interesanti, — Grigorjevs sacīja. - Un to ir viegli pārbaudīt!

— Piedodiet! — negaidot iejaucās sarunā meteorologs (tikai tagad uzzināju viņa uzvārdu: tas bija Ļedņevs, diezgan izcils speciālists atmosfēras fizikas jautājumos). — Piedodiet! Es tomēr nedomāju, ka šī parādība var būt saistīta ar kādu mākslīgo pavadoni! Kāpēc mirāža nerodas visās vietās, kurām pāri lido pavadonis?

— Kā redzams, tas ir pavadonis ar periodisku iedar bību, — Grigorjevs sacīja. — Pēc katrām astoņām stundām tas liek sevi just.

— Ar periodisku iedarbību.. — Ļedņevs vilcināda mies teica. — Ļoti sarežģīta hipotēze.

Ir vēl viena doma, — Maksims Fjodorovičs turpi nāja. Viņš izņēma no kabatas mērsloksni un, piespiedis podziņu, izvilka elastīgu tērauda lentu ar centimetru ieda ļām. Lenta bija divus metrus gara un izskatījās pēc tieva zobena. Maksims Fjodorovičs salieca tērauda lentu gre dzenā un uzmauca uz globusa. Visi saspringti vēroja viņa rīcību.

Tā taču ir parastā — skolās demonstrētā shēma, kas rāda pavadoņa riņķojumu ap zemeslodi, — sacīja Ļedņevs. Grigorjeva sejā pavīdēja gaidas. Jutos mazliet vīlies, ka Maksims Fjodorovičs problēmu grib atrisināt tik ļoti vienkārši. «Vai viņš neuzņemas pārāk lielu atbil dibu,» es domāju, «lai gan … Ja noskaidrosies, ka mirāža redzama, arī Kuriļu salas …»

— Vai zināt, — ierunājās Maksims Fjodorovičs, un viņa satraukums pielipa mums vēlreiz, — vai zināt ko … Varbūt orbītā ir kādi fiksējami punkti punkti, kuros pavadonis varētu radīt mirāžu? Vai ir šādi fiksējami punkti?

Visu turpmāko nomāca saucieni, visi pielēca kājās. Balsu troksnis skanēja cauri: «Tas ir perigejs! Nesteidzieties! Sātans, ne cilvēks!»

Grigorjevs paņēma no Maksima Fjodoroviča rokām gredzenā saliekto lentu un, uzmaucis to uz globusa, parādīja vietu, kur lenta atradās vistuvāk globusa virsmai.

— Šeit, — viņš sacīja, — perigejā, pavadonis rada mirāžu. Tā laikam jūs gribējāt sacīt, Maksim Fjodorovič? Tas ir visvienkāršākais atrisinājums!

— Ja pavadonis apriņķo Zemi astoņās stundās, — teica viens no astronomiem. — Turklāt tieši astoņās stundās.

— Jā, pilnīgi pareizi, kad pavadonis atrodas perigejā, apakšā vairs nebūs vis Augšezers, bet būsim mēs, un vēl pēc astoņām stundām — Kuriļu salas, — to teikdams, Grigorjevs grozīja globusu. — Tas taču ir vienkāršāk nekā divreiz divi — četri. Darbības periodiskums izskaidrojams pavisam dabiski …

Izraudzīts tiku es. Pēc dažām stundām jau atrados Maskavā.

— Jums ir laimējies, — man teica Okeanoloģijas pētījumu pārvaldē, — apmēram tanī vietā atrodas mūsu kuģis «Ruslans» … Bet mēs gan neticam, ka jūsu dēļ tas pārtrauks savu darbu programu …

Steidzami sazinājos ar Aleksejeva laboratorijas katastrofas izmeklēšanas komisiju un palūdzu pie telefona Maksimu Fjodoroviču.

— šķēršļi? — brīnījās Maksims Fjodorovičs. — Kādi drīkst būt šķēršļi šādā darbā? Es visu nokārtošu, —

viņš sacīja. — Ko viņi tur ķēpājas?

— No kura laika jūs pazīstat Topanovu? — piesardzīgi jautāja pārvaldes darbinieks, rakstīdams man komandējuma apliecību. — Topanovs mums nupat zvanīja.

— Viņš tieši risina šo jautājumu, — es atbildēju. — Viņš zina, cik tas ir svarīgi, lai «Ruslans» izpildītu mūsu uzdevumu.

— Vairāk man nekas nav jāzina, — steigšus sacīja pārvaldes darbinieks. — Ja partija sūtījusi pie jums Topanovu, tad jūsu darbs ir ārkārtīgi svarīgs. Te būs jūsu komandējuma apliecība.

Nogurdinošais ceļojums uz Vladivostoku ir paveikts. Laime, ka tas nebija ilgs, un domās es jutu līdzi tiem, kas vēl nesen šai lidojumā izšķieda veselas piecas stundas.

Vladivostokā okeanologi steidzami sazinājās pa radio ar «Ruslana» kapteini.

— «Ruslans» pašlaik pētī Tuskaroru, slaveno Kuriļu ieplaku, un atrodas divi simti kilometru attālumā no vietas, par kuru jūs interesējaties. Varam jums piedāvāt ātrgaitas kuteri, varam aizvest jūs ar reaktīvo hidroplānu.

Es izvēlējos hidroplānu, un pēc kādām divām stundām mirdzošā metāla kaija lēnītēm šūpojās blakus sniegbaltajam milzenim — padomju okeanologu lepnumam «Ruslanam».

No kuģa nolaida laivu, un, kad uzkāpu uz klāja, tur mani sagaidīja kapteinis un ieveda savā kajītē.

— Pa radio man ziņoja, lai es steidzami mainot kursu un dodoties uz vietu, kuras koordinātes jūs man pateikšot. Vai tālu no šejienes?

Iedevu kapteinim radiogramu, kuru biju saņēmis jau lidmašīnā. Telegramā bija minētas precīzas, Elektronu skaitļošanas centra aprēķinātas un pārbaudītas koordinātes.