Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Labi, — teica kapteinis, salocīdams telegramu, — jāturas uz simt piecdesmit trešā meridiāna un tur jāpaliek kvadrāta robežās … Iesim pie stūrmaņa, pateikšu viņam visu nepieciešamo.

Dienu pēc dienas kuģis šķēla okeāna viļņus, bet mums neveicās: debess visu laiku bija apmākusies.

— Uz debesīm vislabāk raudzīties rudenī, — kapteinis purpināja. - Sinī apvidū visu septembri un arī visu oktobri saule spīd vienā spīdēšanā, bet tagad …

Es sapratu kapteiņa īgnumu. Vai nu gribēdami, vai negribēdami mēs bijām izjaukuši viņa darba plānu. Jutu, ka uz mani ne visai laipni šad tad paraugās okeanoloģijas ekspedīcijas dalībnieki. Reiz nokāpu lejā kuģa tilpnē un redzēju speciālos statņos milzīgus pludlīniju aparātus ar nelielām stūrēm un iluminatoriem, kuri izskatījās pēc palielinātām teleskopa zivju acīm. Tās bija ierīces zemūdens pasaules vērošanai lielos dziļumos.

Protams, šiem drosmīgajiem vīriem ļoti grūti bija pa ciest uzspiesto bezdarbību. Uzmanīgi pieskāros pie dziļ- jUras aparāta blāvās virsmas. Pietiek ar smalku jo smalku plaisiņu, lai ūdens strūkla iznīcinātu visus, kas uzdrošinājušies ielauzties okeāna noslēpumos. Bet tagad aizritēja dienas, kas okeanologiem bija tik neaizstājamas. Skaid rot viņiem, kāpēc tas viss notiek, man nebija tiesību.

Katru dienu saņēmu telegramas no Topanova. Citiem gluži nemanot, viņš bija sācis vadīt komisijas darbus. Tas norisinājies bez jebkādiem iebildumiem. Mandātu (tas Topanovam bija) viņam nemaz nevajadzējis uzrādīt.

Gaidījām saulainu rītu, un kad tas pienāca …

— Vai tas ir? — kapteinis man klusi jautāja. Viņa roka it kā knaiblēs sažņaudza manu plecu. — Vai šis?

Augstu gaisos žilbinoši spīguļoja man jau pazīstamā «jūra pie debestiņām», bet šī vairs nebija jūra — virs mūsu kuģa pletās bezgalīgs okeāns.

Tas pats ir! es atbildēju, ar skatienu pavadīdams zaigojošos viļņus, kas strauji slīdēja pretim saules lēktam.

ZEMES PAVADOŅA MEKLĒŠANA

«Aleksejeva problēma» auga kā sniega lavīna. Izmeklēšanā dienu no dienas pieaicināja jaunas personas. Nemitīgi atklājās tādas noslēpumainās «mirāžas» īpašības, ka mums bija jāizdara bezgala daudzi papildpētījumi, ap rēķini un dažreiz meklējumi jāvērš pavisam citā virzienā. Atrisinātie un neatrisinātie jautājumi, cilvēku kaislības un intereses, apbrīnojami fakti un stingras matemātiskas konstrukcijas izveidoja brīnišķīgu celtni, kuras centrā atradās mīklas atminējums. Taču nevienam nenāca ne prātā, ka īstenība būs tik neparasta, tik cieši saklausies kopā ar visapbrīnojamāko fantastiku.

Vispirms sīki jo sīki tika analizēti visi Aleksejeva pa vadoņa varbūtējās orbītas parametri. Šim hipotētiskajam pavadonim, kas apriņķoja zemeslodi gandrīz tieši astoņās stundās, varēja būt apmēram deviņpadsmit tūkstošu kilometru garš orbītas rādiuss vai, pareizāk sakot, relatīvā orbītas pusass. Tātad, ja orbīta būtu eliptiska — perigeja

esamība liecināja, ka tā tas arī ir, — tad Aleksejeva pavadoņa augstums virs zemeslodes svārstītos starp divi simti līdz divdesmit septiņiem tūkstošiem kilometru. Nemainīgais apriņķošanas laiks liecināja, ka pavadonis iet cauri perigejam daudz lielākā augstumā, jo tuvošanās zemeslodes virsmai būtu saistīta ar krasu gaisa pretestības palielināšanos. Pavadoņa gaitas palēnināšanās tūlīt samazinātu tā apriņķošanas periodu.

Tagad vajadzēja pamēģināt noteikt Aleksejeva varbūtējā pavadoņa orbītu. Tas bija visai grūti, jo pavadoni neviens nespēja saskatīt. Tomēr radiolokatori joprojām atzīmēja, ka radiostars vāji tiek atstarots divi tūkstoši kilometru augstumā. Šo apstākli ierosināja izmantot Grigorjevs, un jau pēc dažām stundām mēs noteicām eliptiskās orbītas ekscentricitāti. «Aleksejeva pavadonis iet cauri perigejam divi tūkstoši kilometru augstumā. Vislielākais attālums — divdesmit pieci tūkstoši kilometru,» Grigorjevs ierakstīja pētījumu žurnālā.

Drīz bija aprēķināti visi starppunkti, kuriem cauri gāja pavadonis, un Aleksejeva pavadoņa «medīšanā» tagad piedalījās lielā astronomijas amatieru saime, nerunājot nemaz par visām Padomju Savienības observa torijām.

Diemžēl, vasarai sākoties, gaisma ausa arvien agrāk, un pavadoņa novērošana, kad tas atradās vislabvēlīgākajā stāvoklī, kļuva neiespējama, jo spilgti zilajās debesīs sīko, spīdošo punktu nevarēja saskatīt.

Meteorologu diezgan loģiskā hipotēze, kas no viņu viedokļa izskaidroja mirāžu parādīšanos, bija jāatmet. Jāievēro, ka mirāžām izveidojoties, milzīga nozīme ir saules stāvoklim attiecībā pret novērotāju. Ja mūsu mirāža būtu radusies pēc tiem pašiem likumiem, pēc kuriem mirāžas rodas virs saules sakarsētiem tuksnešiem, tad mirāžas parādīšanās būtu cieši saistīta ar saules lēktu un atkarīgi no tā būtu vērojama arvien agrāk un agrāk. Šo reiz tas tā nenotika, un, jo tālāk ritēja laiks, jo lielāka kļuva starpība starp mirāžas parādīšanos un saules lēktu.

Tomēr meteorologi, kuri nodarbojās ar «platuma mirāžu» pētīšanu, kā viņi neatlaidīgi dēvēja šo parādību,