Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— gluži tāpat kā jūs. Nav vērts tos vēlreiz aplūkot.. tik pavirši, — Topanovs negaidot piebilda. — Un jūs jau nemaz tos neesat apskatījuši! No tā jau nekas netiek, ja

tāpat vien bola uz tiem acis. Tā raudzīties nevajag, tur jums ir taisnība.

— Bet kā tad jāskatās?

— Jāskatās tā, kā māte lūkojas uz dēlu, sagaidīdama to pārnākam no kara! Jums ir iedotas ļoti labas fotogrāfijas — ārkārtīgi vērtīgs materiāls! To vajag pētīt, biedri zinātniek, pētīt, nevis bīties un sacelt seksti! Ceru, ka neapvainojāties?

— Nē, bet …

— Redzat, — Maksims Fjodorovičs pievirzīja savu krēslu man tuvāk, — redzat.. Reiz es ķēros pie kāda darbiņa … Pie viltotas naudas … Neuztraucieties, es to netaisīju. Un tad, kad mēs saņēmām šo naudu, vēl tagad atceros, rudus trīsdesmit rubļu gabalus, toreiz man teica, ka pēc ārējā izskata tos nevarot atšķirt, saprotat, nekādi nevarot atšķirt no īstajiem! Viss esot iztaisīts precīzi, līdz pēdējai svītriņai! Protams, labi bija iztaisīts, kādas ārzemju valsts labākie poligrāfisti bija varen centušies. Pat ar vienkāršu mikroskopu nekas nebija saskatāms, bet, kad ielikām stereoskopā vienā pusē mūsu — padomju naudaszīmi, bet otrā pusē viltoto, tūlīt divās vai trīs vietās pamanījām svītriņas, it kā no papīra rēgotos laukā skabargas.

— Maksim Fjodorovič, jūs runājat par stereoskopu. Bet astronomijā taču jau kopš sendienām izmanto gan stereofotogrāfiju, gan stereoskopus, gan stereomikrosko- piju. Tomēr jāiegaumē, ka stereofotogrāfiju izmanto tikai salīdzināšanai, — Maksim Fjodorovič, vai jūs seko jat manam domugājienam?

— Sekoju, sekoju, — viņš tūlīt atbildēja.

— Izmanto tikai viena un tā paša debess sektora salīdzināšanai, kurš fotografēts, teiksim, dažādu staru apstarots, izlietojot dažādus filtrus vai arī dažādā laikā …

— Pareizi, pareizi, dažādā laikā, — piebilda Maksims Fjodorovičs un piecēlās no krēsla. — Tāpēc aizsūtiet šādu telegramu: «Steidzami nofotografējiet tos zvaigžņotās debess sektorus, pa kuriem iespējams pavadoņa lidojums. Negatīvus atsūtiet kopā ar fotogrāfijām, kuru uzņemšanas brīdis noteikts pēc vispasaules laika.» Telegrafējiet tieši tā vai līdzīgi, jūs jau pats labāk zināsiet…

ATKAL JAUNA MIKLA

Tātad katrs uzņēmums bija izdarīts divreiz. Vienu reizi — mirklī, kad varēja gaidīt Aleksejeva pavadoni, otru reizi — pirms vai pēc lidojuma. Mūsu komisijai atsūtīja speciāli konstruētu stereomikroskopu ar platu redzes leņķi. Izrādījās uzņēmumi ir pilnīgi identiski, atskaitot sīkas detaļas, kas izvirzījās no negatīva plaknes un pilnīgi apmierinoši bija izskaidrojamas ar emulsijas kārtiņas neviendabīgumu.

— Mēģināsim tuvoties no otras puses, — sacīja Topanovs, kas nekad nezaudēja dūšu. — Visādi jau gadās.. Tagad uzmanīgāk pievērsīsimies laboratorijas dokumentācij ai.

Tolaik Ļedņevs ar precīziem un tiešiem mēģinājumiem bija pierādījis, ka atstarojošajā slānī gaisa temperatūra palielinās infrasarkano staru koncentrācijas dēļ.

Pēc viņa ierosinājuma raidīja augšup raķetes ar fotoelementiem, kas jutīgi pret infrasarkanajiem stariem, un automātiskas darbības raidītājiem, kuri ziņoja uz Zemi datus par izstarojuma virzienu un intensitāti.

Tieši meteorologi pievērsa uzmanību tam apstāklim, ka Aleksejeva laboratorija citu pēc cita izdarījusi vairākus pasūtījumus Zinātņu akadēmijas Sibīrijas filiāles Eksperimentālo vakuuma aparātu rūpnīcai. Konkrētāk runājot, bija vajadzējis izgatavot visai sarežģītas ierīces, kas izskatās pēc plakanām vakuuma kolbām ar ielodē- tiem elektrodiem un sīkgraudainu fluorescējošu ekrānu uz kolbas kvadrātveida pamala iekšpuses.

«Tiklab luminoforu, kā arī pret gaismas kvantiem jutīgas plēves receptūra,» mums rakstīja rūpnīcas darbi nieki, «liek domāt, ka Aleksejevs centies iegūt savā rīcībā aparātus objektu novērošanai infrasarkanajos staros.»

«Viss aparāts ir tā sauktā Holsta trauka uzlabots modelis. Šo aparātu jau sen lieto, lai konstatētu tālus priekšmetus, kas izstaro infrasarkanos starus,» tāds bija slēdziens, kuru mums paziņoja vakuuma speciālisti, itin nekā nezinādami par rūpnīcas darbinieku domām.

Topanovs lūdza rūpnīcu izgatavot vēl divus pilnīgi tādus pašus aparātus. Drīz kravas lidmašīna atveda mums lielu kasti, no kuras izcēlām milzīgu, pa pusei

caurspīdīgu kolbu, kas ļoti līdzinājās lielai televīzijas caurulei, kurai pakaļējais gals nolauzts.

Kolbas apakšdaļu ievietojām kastē, kuras priekšējā sienā atradās akmenssāls objektīvs. Stikla lēca absorbētu pārāk lielu infrasarkano staru enerģijas daļu.

— Vai domājat, ka Aleksejevs ar šo ierīci ir vērojis mirāžu? — es jautāju.

Grūti pateikt, kur raudzījies Aleksejevs, — atbildēja Topanovs, uzmanīgi lūkodamies, kā montē šo ierīci. — Tas jau izskatās pēc liela fotoaparāta, kurā mat- stikla vietā ievietota plakana kolba.

Divi strādnieki pievienoja kolbas īscaurules galu pie vakuuma sūkņa, un, kad tas sāka darboties, viens no viņiem, rūpīgi slaucīdams rokas ar spirtu samērcētā vatē, sacīja:

— Rītdien atnāciet apmēram desmitos no rīta. Tad ierīci izmēģināsim.

— Vai ātrāk nevar? Topanovs jautāja. — Ap pulksten septiņiem?