Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

- Ātri ķer tikai blusas, — strādnieks atbildēdams iesmējās.

— Vai tiešām nevar? — Topanovs vaicāja man.

— Protams, nevar. Šeit nav jaunākās konstrukcijas sūkņu, un arī viss aparāts vēl ir nenoregulēts, nule izgatavots. Tas jau nav tik vienkārši — līdz augs'tvakuumam izsūknēt gaisu no šāda liela trauka.

— Kāpēc tad izsūknēšana vajadzīga? — Topanovs jautāja. — Es pārzinu naktsredzes aparātu konstrukciju, vai šeit ir tas pats?

— Gluži tas pats nav. Infrasarkano staru aktivitāte ir pārāk maza, lai tos uzreiz varētu redzēt uz ekrāna. Ekrāns to ietekmē nesāk spīdēt, turpretim ultravioletās gaismas fotoni vai elektroni ir spējīgi radīt šādu spīdumu.

— Tātad šeit jūs vienu cēloni aizstājat ar otru? Topanovs ievaicājās.

— Jā, taisnība, šeit it kā notiek infrasarkano staru enerģijas pārraide elektroniem.

Bet no nekā jau kaut kas nevar rasties, — iebilda Topanovs. — Kur tad rodas papildu enerģija?

No elektrības tīkla. No puscaurspīdīgās plēves

izsistie elektroni, protams, ir pārāk vāji, lai sāktu spīdēt ekrāns, bet starp ekrānu un plēvi atrodas ļoti smalks, pozitīvi lādēts metāla sietiņš. Tas pievelk elektronus, palielina to ātrumu, un elektronu ietekmē sāk spīdēt ekrāns.

Tomēr cauruli neizdevās izmēģināt arī nākamajā dienā. Elektrodu metālā izšķīdinātās gāzes neļāva sasniegt vajadzīgo retinājumu. Topanovs ļoti nervozēja. Tikai pievakarē uz ekrāna iemirdzējās zilgana gaisma. Ekrānu ievietoja kamerā, ieskrūvēja akmenssāls objektīvu. Pilnīgā tumsā piecpadsmit soļu attālumā bija skaidri saskatāma mazliet sakarsēta elektriskā tējkanna — infrasar kanie stari, kas plūda no tās, bija pietiekami spēcīgi, lai uz ekrāna iegūtu skaidru attēlu. Visi nepacietīgi gaidījām nākamo rītu.

Beidzot šis rīts pienāca. Objektīvu aizsedzām ar melnu, ārkārtīgi plānu kvarca stikla plāksnīti, kurai redzamie stari nespēja tikt cauri. Tagad tai cauri varēja izkļūl tikai infrasarkanie stari.

Un tad ieraudzījām jau vairākkārt redzēto mirāžu. To brīd augstu gaisos saskatījām smilšainu saliņu, kādu sēkli, taču uz ekrāna nekā līdzīga nebija. Tur rēgojās tikai iegarens, gaišs plankums. Mirāža jau slīdēja pāri zenītam, un plankums kļuva vēl neskaidrāks, aizsedza visu ekrānu un tad atkal kļuva šaurs, garš kā cigārs un pazuda.

Grigorjevs, kas fluorescējošo ekrānu filmēja, izslēdza kinoaparātu, paraustīja plecus un sarūgtināts kaut ko nopurpināja.

Jutāmies pilnīgi vīlušies.

Beidzot divdesmit astotajā maijā norisinājās divi noti kuini, kas skaidri liecināja, ka mēs tomēr ejam pareizo ceļu.

Komisijas rila sēde bija sasaukta pēc astronoma Kaš- ņikova lūguma viņš bija kautrīgs gaišmatis ar garām rokām un raga brillēm. Kašņikovs ilgi plātīja rokas, aiz uztraukuma nespēja lāga parunāt, bet tad aizsmakušā balsī pēkšņi iesaucās:

— Aleksejeva pavadonis ir atrasts! Ir! Nāciet pie manis!

Visi devāmies uz negatīvu bibliotēku, kas atradās mazā mājiņā, kuru jau samontētu pirms pāris nedēļām šeit atstiepa celtnis. Nesen apēvelētos dēļu skapjos bija savākti tūkstošiem negatīvu, kurus joprojām mums sūtīja no malu malām.

Cits pēc cita gājām pie stereomikroskopa un vērīgi lūkojāmies melnos, iizplūdušos punktos — tās bija zvaigznes.

—* Iepretim vieglai^švīkai, es to ieskrāpēju ar adatu, — sacīja Kašņikovs. — ^Skatieties — tieši pretim švīkai.

— Jā, tur kaut kasļir, — mēs nedroši bildām. — Viena zvaigznīte it kālizvirzās no plaknes.

— Tikai it^kā! Tā taču izlēkusi pavisam, — Kašņikovs piesteidzās pie\mikroskopa un, pastūmis sāņus Grigor- jevu, kas arī ^gribēja paraudzīties mikroskopā, pieliecās pie okulāriem^un steigšus grieza skrūves. — Nu, protams! Skaidri, pavisam skaidri! Un nav nekādas svītras, nekādas līnijasPTās nemaz arī nevarēja būt! Nevarēja! Šis nav parasitaisNpavadonis!

Pagāja labs ^brīdis, iekām Kašņikovs spēja mierīgi izskaidrot notikušo?^

Norisinājiesvbija^ lūk, kas. Kašņikovs nez kā pamanījis, ka no Krimas observatorijas atsūtītajam negatīvu sainītim pielikta klāt zīmīte: «Uzņēmumi izdarīti ar ļoti jutīgu filmu, svītras iespējamais garums 0,5 milimetri. Pavadonis nav Konstatēts.»

Kašņikovs nolēmis salīdzināt divus vienādus debess sektorus: vienu bez pavadoņa, otrā pavadonis varētu būt. Šis debess sektors bijis piekaisīts ar tūkstošiem zvaigžņu.

«Tas būs kāds Piena Ceļa plankums,» viņš domājis un pēkšņi pamanījis, ka viena zvaigzne izvirzījusies no negatīva.

Radies iespaids, ka tās apveids līdzinās mikroskopiski mazai, sudrabainai bļodiņai, kuras viena mala ir filmas plaknē, bet otra it kā izvirzījusies no tās un rēgojas kā atskabarga.

Kašņikovs apvaldījis satraukumu un iegrimis domās. «Ja neskaidrais zvaigznes attēls atrodas uz tās filmas, uz kuras varētu būt nenotveramais Aleksejeva pavadonis,»

prātojis Kašņikovs, «tad meklēšana jāturpina. Bet ja tā nav? … Tad tas ir fotoemulsijas brāķis. Tātad labajā pusē man ir filma bez pavadoņa, un es piemiedzu kreiso aci. . Viss kļūst skaidrs. Tagad piemiegšu labo … Urā, tur tas ir! Tieši uz labajā pusē esošās filmas tumšais punkts — zvaigznīte ir ovāla. Drīzāk jāapskata arī citas filmas …»