Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Septītajā jūnijā pulksten piecos no rīta debesīs uzlidoja raķete. Mēs atradāmies uz akmeņainas zemes mēles, kas sniedzās tālu jūrā, — uz šejieni bija pārvietots novērošanas punkts. Mirklī, kad raķetē iemontētais radioraidītājs nosūtīja signālu, visi ieraudzījām zilajās debesīs apžilbinoši spožu punktu. Drīz tas pazuda mirāžas viļņu rēgai- najās šļakatās.

No lidmašīnām saņēmām pirmos ziņojumus. Tieši tanī mirklī, kad raidīts signāls, raķete eksplodējusi, pārvērzdamās par milzīgu, ugunīgu lodi.

* * *

* Aktu vāki ar raķetes palaišanas rezultātu datiem atradās Topanova priekšā uz galda.

Kāpēc raķete eksplodēja? — Grigorjevs jau simto reizi jautāja komisijas locekļiem. — Vai tiešām tajā vēl ir bijusi neizlietota degviela? Kas tur varēja eksplodēt? Izlasiet vēlreiz datus!

Raķetē nevarēja bUt ne grama degvielas, Topanovs noteikti sacīja. — Visa degviela pilnīgi sadega lido juma pirmajās piecās sekundēs. Tātad nebija kam eksplodēt. .

— Bet tomēr sprādziens ir noticis! Grigorjevs rokas vien paplēta. — Un cik spēcīgs!

— Tātad zināma raķetes vielas daļa atdevusi savas apslēptās enerģijas rezerves … — piebilda Muraševs.

— Kāda iemesla dēļ? — Grigorjevs skarbi iejautājās.

Kāda iemesla dēļ? — viņš atkārtoja. — Mēs spējam

ierosināt smago urāna vai plutonija kodolu sadalīšanos; mēs spējam ierosināt vieglo kodolu pārgrupēšanos; mēs spējam ierosināt kodola termisko reakciju, bet tikai laboratorijas apstākļos! Tātad kāpēc …

— Bet kāpēc gāja bojā Aleksejevs? — jautāja Topanovs. — Kāpēc? Kur radusies enerģija, kas pārvērta laboratorijas ēku par gruvešu kaudzi? Nekā mēs nezinām..

— Un kāda nozīme šeit bijusi noraidītajam signālam? — Grigorjeva balsi tikko varēja sadzirdēt, viņš aizsedza ar plaukstām seju un sēdēja, šūpodamies krēslā.

— Šis signāls nogalināja Alekseju, — Topanovs sacīja, domīgi lūkodamies sprādziena fotogrāfijās. — Labi, ka

mēs signālu neraidījām no Zemes.

* * *

Desmitais jūnijs mums visiem dziļi iegulies atmiņā. Tanī dienā nebija ieplānots nodarboties ar katastrofas cēloņu pētīšanu. No rīta bija gaidāms saules aptumsums,

un tāpēc vajadzēja veikt veselu virkni sagatavošanās darbu. Ikvienai zinātniskai bāzei, no kuras varētu izdarīt novērojumus, bija uzlikts par pienākumu piedalīties šajā darbā. Mūs tas skāra vispirms, jo tolaik mums bija uzkrājies diezgan daudz speciālu instrumentu. Vakarā ilgi noņēmos ar spektrogrāfu, izrādījās — pārvadājot izkustējusies lēca, un tāpēc mums bija jānopūlas gandrīz vai visu nakti.

Pulksten četros no rīta mani pamodināja Topanovs. Steigšus ieēdām un veikli soļojām uz steķiem, kur mūs gaidīja motorlaiva.

— Vai jūs tas nemulsina, ka saules aptumsums notiek tanī pašā laikā, kad parādās mirāža? — Topanovs jautāja.

— Nē.

— Grigorjevs virza pārvietojamā astrogrāfa tālskati uz punktu, kurā jāparādās Aleksejeva pavadonim. Jūs viņam palīdziet!

Pirmais izlēcu krastā un devos pie Grigorjeva.

— Ko jūs gribat darīt? — es viņam vaicāju. — Viss taču veltīgi, pavadonis nav saredzams!

— Jānofotografē tas, kas parādīsies mirāžas vietā, — Grigorjevs paraustīja plecus. — Tāpat vien, drošs paliek drošs … Ko jūs stāvat, pēc ceturtdaļstundas sāksies ap tumsums!

Laiks vilkās neciešami lēni. Bet tad saules diska labajai pusei uzvirzījās melna apļa maliņa; aizritēja minūte, pēc tam vēl viena. . Tagad sākās. Tas bija pirmais pilnīgais saules aptumsums, ko man gadījās novērot. Raudzījos uz sauli caur mazu astrogrāfa papildu tālskati, kura stikls bija aizsegts ar melnu filtru. Beidzot no tumšsarkanā saules diska pāri palika tikai dilstošam mēnesim līdzīgs sirpis. Tas tomēr bija tik spožs, ka visapkārt joprojām vēl bija diena — dīvaina, rēgaina diena.

Are, kur ir mirāža! — Topanovs iesaucās; ar spieķi viņš lailijn uz rietumiem.

uzmetu acis dzeltenzaļajām mirāžas strēlēm, kas mums vairs nebiju nekas neparasts, un gribēju jau atkal pievērsties astrogrāfam pie kura tik ērti biju iekārtojies, kad visi iekliedzās viena balsi Sakumā nesapratu, kas

tad noticis, bet tūlīt paskatījos augšup un sastingu. Ieraudzījām neredzētu un negaidītu ainavu. No rietumiem uz austrumiem strauji slīdēja spoži mirdzošs ķermenis. Tobrīd sauli pilnīgi aizsedza melnais mēness disks un debesīs, kas bija piekaisītas ar spilgtām zvaigznēm, mūsu virzienā lidoja cigāram līdzīgs, spīdošs mākonis. Tieši virs mūsu galvām tas negaidot izpletās. Tagad tas jau bija spilgts, spožs, apaļš ķermenis ar platiem, spirāliskiem zariem, kuros gan šur, gan tur strauji iekvēlojās un atkal apdzisa krāsainas dzirkstis.

— Fotografējiet, — Topanovs sauca lielā steigā, — fotografējiet!

Skrējām pie aparātiem. Pēc brīža austrumu pusē mir dzošais zirneklis pagriezās pret mums ar sāniem un, atkal atguvis cigāra apveidu, pazuda aiz apvāršņa.

Protams, pilnīgo saules aptumsumu mums nofotogra fēt neizdevās. Toties bijām izdarījuši citus uzņēmumus — nofotografējuši Aleksejeva brīnumaino, noslēpumaino pavadoni.

* * *