Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Kopā ar krustmāti Suru «saimnieku galā» dzīvoja pirmā kursa studente Ņina, liela zobgale. Dažreiz viņa nāca un ieviesa kārtību mūsu vecpuišu saimniecībā, un tad mums bija jādzird daudzas jo daudzas zobgalības. Mēs pārtikām no kukurūzas miltu biezputras, no tā sauk tās mamaligas. Reizēm nopirkām arī kaulus. No tiem iznāca brīnišķīga zupa; kaulus ar cirvi sasmalcinājām uz virtuves galda biezajiem dēļiem.

— Cilvēkēdāji! — reiz iesaucās Ņina, pārsteigusi mūs šo darbu darot. — Dakšiņu un nažu vietā cirvji! Biedri fizmati, tas ir progress.

Krustmātes Šuras vienas dienas peļņa bija tikpat liela kā visa mūsu stipendija, tomēr reizi nedēļā, mums prom esot, viņa izrevidēja mūsu mītni un pievāca visu ēdamo, kura mums jau tā nebija daudz. Ļoša ļoti nopietni aprunājās ar krustmāti Suru, un viņa labprāt piekrita

«lai gan mēs tagad esot tikai studenti, bet kādreiz valstij noderēšot», tomēr muļķīgā un komiskā alkatība drīz atkal guva virsroku un krustmāte Sura rīkojās tāpat kā agrāk. Tā tas arī turpinātos, bet reiz viņa izplaucēja muti ar verdošu mamaligu — viņa zināja, ka esam izgājuši tikai uz brīdi, un bija ļoti steigusies.

Šķita — Aleksejam ir mierīgs, līdzsvarots raksturs. Nekas neliecināja, ka šis čaklais, nopietnais puisis var būt ātrsirdīgs un skarbs. Pirmoreiz manā klātbūtnē viņš aizsvilās, šķiet, nieka dēļ. Pie krustmātes Sūras bieži nāca kāda izkrāsojusies sieviete. Viņas uzbāzīgi ķērkstošā balss neļāva strādāt. Parasti sievas tērgavoja par šās «personas» samērā nesenajām dēkām ar vācu virsniekiem, lielīja viņu uzņēmību un dažreiz arī devību. «Ai, Hansītis — tas nu gan bija vīrietis,» reiz dzirdējām valodas saimnieces istabā, «cik akurāts, cik noteikts! Sacīja, būšu atpakaļ astoņos, un bija arī! Aizlido uz Zapprožji, uzmet pa bum bai, uzmet un taisni astoņos atkal klāt!. .»

Aleksejs īgni rauca pieri un pēkšņi vairs nenocietās — ar trīcošām rokām atgrūda plaši vaļā krustmātes Sūras durvis un jau pēc mirkļa izstiepa cauri virtuvei «per sonu», kas ķepurojās pretim ar rokām un kājām. Inerces triektā «persona» vēl aizkluburoja kādus desmit soļus, tad atģidās un izmisīgi sāka kliegt pirmos vārdus, kas iešāvās prātā. «Nosita! Nosita!» vēl no tālienes skanēja meitieša balss.

Otrā dienā Aleksejevu uzaicināja pie partijas organizācijas sekretāra Krasnova. Tas bija stingrs vīrs, necieta nedisciplinētību, bieži uzstāja, ka no institūta jāizslēdz kāds nogrēkojies students.

— Jums jāierodas pie Krasnova, — teica dekāns. — Aleksejev, ko jūs esat izdarījis? Tas ir ļoti slikti, ja aicina Krasnovs. Kāpēc jūs nesavaldījāties?

— Mani ievainoja pie Zaporožjes … Ar šķembu … — Aleksejevs atbildēja.

* * *

— Tev nekas nav jāstāsta, — Krasnovs teica, kad Aleksejevs iegāja viņa kabinetā. — Nekas. Kāpēc tu nedzīvo kopmītnē? Vajag strādāt? … Labi, bet lai turpmāk šādi

netīri meitieši pie manis vairs neskraida! Vai saprati? — Krasnovs brīdi klusēja, pēc tam negaidot piebilda: — Rītdien atnāc, varbūt iedosim jums abiem istabu, varēsiet dzīvot un rēķināt..

* * *

Studentu bars pavirzījās nost no partijas biroja istabas durvīm.

— Nu, klāj vaļā! — atskanēja kāda balss.

— Viss kārtībā, — Aleksejevs klusi atbildēja un samulsis palaida sev garām Krasnovu.

— Ak kārtībā gan? — mazliet acis piemiedzis, pārjautāja Krasnovs un tūlīt skarbi pavērsās pret studentiem: — Kāpēc neesat nodarbībās?

Viss bars trokšņaini steidzās augšup pa kāpnēm.

* * *

Aleksejevam bija čemodāns. Neparasti smags, un tāpēc manī tas modināja pilnīgi saprotamu ziņkāri. Reiz Alek sejs čemodānu attaisīja un parādīja man tajā sakravātos dārgumus. Čemodāns bija pieblīvēts pilns ar grāmatām. Trīs Gursa sējumi — labākais matemātikas kurss matemātiķiem, dažas retas memuāru grāmatas, to starpa arī Eilera un Ļapunova darbi. Nikolaja Zukovska kopoti raksti par matemātikas un mehānikas jautājumiem. Aļoša citu pēc citas ņēma laukā no čemodāna grāmatas un aizrautīgi stāstīja par brīnišķīgajiem matemātikas sasniegumiem, kas izklāstīti katrā grāmatā.

— Kur tu tās ņēmi? es jautāju.

Aleksejs sāka smieties.

— Reiz es biju aizkūlies Rostovā pie Donas. Roka vēl šinā, un vagonā, nudien, nekā nevarēju tikt iekšā. Cilvēki brauca uz mājām. Dažs no hospitāļa, dažs no evakuācijas. Uz mājām! Vai saproti, kas tas par vārdu.. Daudzi steidzās arī uz fronti. Ievainotie, vienalga, vai tie brauc no hospitāļa uz mājām — atlaboties vai arī atkal uz fronti, ir nervozi ļaudis. Brīžiem laida darbā pat kruķus, bet dažreiz spekulantu ar sālsmaisu ne visai laipni palūdza vākties prom … Tiklīdz pienāk vilciens, visi