Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

brūk ar joni iekšā. Par biļetēm nebija ne runas! Un tā es uzkāpu uz vagona jumta. Vēl tagad atceros — visi bija pasažieru vāģi, bet pašās beigās neliels apsildāms preču vagons, nevis tas, uz kuriem rakstīts «četrdesmit cilvēkiem — astoņiem zirgiem», bet zems, ar līdzenu jumtu … Uzmetām acis semaforam, nupat pacēlās, bet tūlīt atkal noslīga. Ieraudzījām, ka operatīvā grupa soļo pa jumtiem, sāk pārbaudi no tendera. Maisi un mugursomas cita pēc citas lido zemē, bet mūsu vagons pēdējais. Visi steidzas pa jumtiem pie mums. Ābolam nav kur nokrist, ikviens cer — līdz mums kontrolieri netiks, tūlīt pacels semaforu un vilciens aizies; pēkšņi jumts sāka brīkšķēt, tie tur iekšā kliedza, nu tik bija tracis! Jumts ieliecās kā segli, bet mēs neliekamies ne zinis, sēžam.

— Nolādētie velni! — iekšā kliedz. — Jūs mūs saspiedīsiet! … — Mēs kā nu kurais — es noripoju no jumta, un vilciens tobrīd sāka kustēties. Visi atkal steidzās atpakaļ, bet es nepaspēju — kopā ar mani bija draugs, kājā ievainots, un tad mums uz galvas uzkrita šis čemodāns, vāks atsprāga vaļā, grāmatas pajuka uz visām pusēm, bet vilciens ripo arvien ātrāk un ātrāk. Nudien, sirds apskrējās — sēžam abi uz sliedēm, bet blakus vesela čupa grāmatu.

— Vai nepārdosim? — draugs vaicā. — Nevar taču mantu aizlaist vējā?

— Pārdosim, — es atbildu, bet pats vairs nespēju novērst acis no grāmatām. Tā es kļuvu par personīgas bibliotēkas īpašnieku: kas māk, tam nāk!

— Aleksej, — es viņam teicu, — tev taču šeit ir arī «Svārstību teorija»! — Pavilku grāmatu uz savu pusi, un uz grīdas šķindēdams nokrita tabakmaks.

Aleksejs noliecās, pacēla un mantiņas izbēra uz galda. Tur bija laika gaitā apsūbējušas sudraba medaļas, Sarkanās Zvaigznes ordenis ar tumšsarkanu, sarecējušām asinīm līdzīgu emalju, iemirdzējās gvarda nozīmes zeltotais zariņš.

Vai tie ir tavi?

Mani.

— Kāpēc tad nenēsā?

— Citiem ir vairāk, bet tie arī nesprauž pie krūtīm.

— Aleksej, — es sacīju, — tu esi savādnieks, tev

netrūkst humora. Bet kāpēc tu pats nesmejies, tikai nesen sāc tā kā atvilgt? …

— Tās man ir gūsta sekas.

— Tu esi bijis gūstā?

— Biju. . Trīs dienas, pareizāk sakot, divas dienas un vienu nakti. Vai zini, kāpēc es skuju galvu? Laikam domā, ka savādnieku tēloju?

— Baidies, ka utis iemetīsies?

— Nē jau, nē. Es esmu sirms. Gandrīz visa galva.. Man nav ko lielīties, jauns, bet jau sirms. Tev es izstāstīšu, lai notiek. Izstāstīšu — un vairāk par to nerunāsim …

Aleksejs rūpīgi salika goda zīmes tabakmakā, aiztaisīja čemodānu. Pēc tam atgūlās uz kušetes un, aizvēris acis, smagi nopūtās. Viņš sāka runāt paklusām, aizsmakušā balsī, bet tad vārdi kļuva skanīgāki, tie plūda no sūrstošas rētas kaut kur dziļi viņa sirdī. Aiz loga satumsa nakts, tālē aizskanēja gari stiepts, zems tvaikoņa svilpiens, kāda balss pagalmā uzstājīgi teica, lai Vera tūlīt ejot iekšā, tur viņu gaidot salda «tīras mannas biez putra». «Es jau zinu gan,» nešaubīgi atbildēja Veras balss, «atkal dosi ceptus sīpolus vai plēsīsi aiz ausīm. . Es jau zinu!»

— Tas notika pie Maikopas, — Aleksejevs turpināja, — vācieši mūs ielenca, komandieris krita, visas patronas bija izšautas. Mazā gaismiņā mūs saņēma un pievakarē sadzina kādā ielejā. Kolonai aiz muguras un sānos moto cikli ar ložmetējiem. Kuri palika iepakaļ, tos atveda ar motocikliem … Saudzēja.. Līdz naktij. Bet naktī…

Aleksejevs piecēlās, satina milzīgu «kazaskāju», iebēra tajā mahorku.

Nakti mūs atdzina kādā kolhozā. Tur bija liels zirgu stallis, zirgi laikam aizvesti. Balta, gara ēka, vēl tagad rēgojas manu acu priekšā. Blakus cūku kūts, drusku mazāka. Vācieši trieca mūs iekšā, šāva … Pirmie iegāja, pēc tam vēl un vēl … Nespēju aizmirst tos vaidus! Cilvēki sakrita piecās sešās kārtās … No rīta tie, kas bija apakšā, vairs nepiecēlās … Kas vēl spēja iet, tos izdzina laukā un laikam aizveda … Es to neredzēju … Gulēju apakšā … — Aleksejs ierausa no krāsns «kazaskājā» oglīti un, dziļi ievilcis dūmu, piebilda: — Jā, tāda bija tā nakts …

— Kas notika pēc tam?

Pēc tam? Pēc tam brīvība. Pa dienu slēpos krūmā jos, naktīs gāju pēc zvaigznēm. Tiltiem metu apkārt līkumu, dažreiz mani apšaudīja. Tad kaujas lauks.. Atradu maizes kukulīšus, celofānā, vāciešiem tādi bija. Pēc tam satiku mūsējos, arī tie lauzās ārā no ielenkuma. Tad armija un atkal kaujas. Pēdējo reizi mani taču ievainoja pie Zaporožjes, atkal sanitārais vilciens. . Nekādi nespēju aizmirst to zirgu stalli, aizveru acis — visu vēlreiz redzu un dzirdu …

Aleksejevs tonakt man pastāstīja daudz. Sevišķi sirsnīgi viņš runāja par sava pulka komandieri, kas viņus komandējis četrdesmit pirmajā gadā. Tas bijis jautrs, glīts virsnieks, viņam piemitis īpašs kavalērista skaistums, pie sāniem jau pilsoņu kara kaujās iemantots sudraba zobens, un tāds viņš arī kritis — trauksmes pilns, tiekdamies uz priekšu, — lode viņu trāpījusi tieši krūtīs un zobens iedūries viņa priekšā zemē.