Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

jām kinoteātrī. Vēderu turēdami, smējāmies par «čarļa krustmātes» vientiesīgajām izdarībām, un kaimiņš visu laiku sauca:

— Kaut kas traks, kaut kas traks!

Mājās nākot, Aleksejs bija pavisam saguris.

Nespēju, — viņš teica, — nespēju skatīties pūlī, cīnos ar sevi, bet nespēju. Visu laiku manu acu priekšā rēgojas tas nolādētais zirgu stallis. .

Tomēr ritēja laiks, un Aleksejeva nervu sistēma, kas pamatos bija veselīga un spēcīga, lēni, bet droši atbrīvojās no pagātnes smagās nastas.

Drīz es pārvācos uz kopmītni. Iemesls bija Ņina. Viņas zobgalību dēļ Aleksejs ne vienreiz vien nebija spējis savaldīties. Beidzot, kad Aleksejs reiz kartupeļus bija cepis ar šampūnu, šķidrām, brūnām ziepēm, — Ņina ar tām mazgāja matus un pudeli kā par spīti vienmēr lika blakus mūsu saulespuķu eļļas pudelei, — Alekseja pacietība izsīka.

— Šī ņirgāšanās un ķiķināšana jāizbeidz, es par to gādāšu.. Kaut kas ir jādara.

Un Aleksejs darīja. Arī pavasaris un jaunība teica savu vārdu. Viņi apprecējās maijā.

Lielo kastroli pielējām pilnu ar sarkano vīnu, salduma pēc piebērām saharīnu, smaržas pēc piemetām vaniļu, bet, lai ātrāk «iesistu galvā», kastroli uzlikām uz uguns. Četri desmiti draugu un draudzeņu katrs izstrēba divas ēdamkarotes siltā, smaržīgā vīna, un mēs visu nakti dziedājām un dejojām pagalmā pie krustmātes Šuras loga.

Pienāca šķiršanās brīdis, un mēs aizbraucām kur kurais. Aleksejevs retumis atrakstīja pa vēstulei. Bet apciemot aicināja tikai tagad. Aicināja neatlaidīgi. Viņš ļoti vēlējās parādīt man savu pēdējo atklājumu. Braucu gandrīz tūlīt, bet bija jau par vēlu.

TOPANOVA STĀSTS

— Maksim Fjodorovič, tagad jūsu kārta, — es teicu Topanovam. — Kur jūs sastapāt Aleksejevu un kad?

— Pirms kādiem pieciem gadiem, — atbildēja Topanovs un uz brīdi iegrima domās. — Tolaik strādāju Zinātņu nodaļā. Ar ko gan man bija jānodarbojas! Dzīvokļu būves jautājumi, institūtu darbības pārkārtošana.. Jaunas laboratorijas un jauni pētījumi. Jauni kadri un dažreiz, teikšu jums atklāti, pat vecas tenkas. Arī ar Aleksejevu iepazinos kādas sūdzības dēļ. Reiz pie manis atnāca Aleksejeva darbinieks profesors Razumovs.

— Vai arī viņš ir gājis bojā?

— Jā. Razumovs visu laiku strādāja kopā ar Aleksejevu, bet toreiz atnāca sūdzēties par viņu. Vai Razu- movu nekad netikāt redzējis? Reprezentabls vīrs — ar bārdiņu, mazliet vecmodīgs, izskatījās pēc pagājušā gadsimta zinātnes klasiķa vai, pareizāk sakot, pēc vairākiem

klasiķiem. Izcils speciālists. Aleksejevs ilgi bija viņa skolnieks. Tātad Razumovs atnāk pie manis un lūdz, lai es palīdzot: viņš nespējot nekādi sastrādāt ar Aleksejevu.

— Bet ar ko nodarbojaties savā laboratorijā? — es jautāju.

— Mes nodarbojamies ar vakuuma jautajumiem, — Razumovs atbildēja. — Vai jūs izprotat, kas tas ir? Tas nav tikai tukšums, bezgaisa telpa, kā tiek rakstīts skolu fizikas mācību grāmatās. Tas ir brīnišķīgs, apbrīnojams objekts, tajā ir milzums pārsteigumu.. Gribu pateikt jums, ka Aleksejevs — viņam netrūkst savu domu un iniciatīvas — nostājas man aiz muguras un kurn. Jel saprotat, viņš apgalvo, ka mūsu izraudzītā un apstiprinātā virziena darbi nekā nevarot dot, ka tā esot spēku un līdzekļu šķiešana, ka labāk man būtu … Redzat, viņš labāk izprotot! Piedodiet, esmu uztraucies. .

— Varbūt viņš tiešām izprot labāk?

— Maksim Fjodorovič, neņemiet ļaunā, bet disertants vislabāk zina savu disertāciju, labāk par autoru neviens nepārzina viņa grāmatu, labāk par celtnieku neviens nepārzina namu, kuru viņš būvē.

— Un labāk par jums — vakuumu?. . Lūdzu, turpiniet!

— Nē, es nevaru apgalvot, ka pārzinu to, jā, jā! Esmu tikai viens no neciliem šās nozares speciālistiem, tomēr uzdrošinos cerēt, ka manus necilos darbus minimālo lauku un to fluktuāciju nozarē ir pamanījušas dažas teorētiskās fizikas autoritātes. . Uzdrošinos cerēt…

— Bet ko tad saka Aleksejevs? Ko ierosina viņš?

— Redzat, viņš grib, lai mēs nodarbotos ar kaut ko konkrētu, kam piemīt reāla forma un kur ar lielākām sekmēm varētu likt lietā viņa lielās matemātiskās iema ņas, no kā varētu kaut ko pagatavot. Vai saprotat? … Vienalga, ko! Lai pētot vakuumā elektronu, lai pētot pro tonu, neitronu, bet kaut ko tādu, kas būtu konkrēts … «Ko tas dos?» — ar šādu jautājumu viņš mani, nudien, ir nomocījis.

— Cik es jūs saprotu, lad Aleksejevs biedē jūs ar savu kailo prakticismu?

— Pilnīgi pareizi! Razumovs atplauka. — Mēs nespējam, nespējam pateikt, ko dos viens vai otrs zinātnes

virziens, un tikai rītdiena, tikai nākotne sniegs patieso vērtējumu.

Nu tad vajag ielūkoties nākotnē! Tā iznāk, vai ne?

— Nē, ar zīlēšanu es nenodarbojos! Esmu saskatījis vairākas aizraujošas problēmas, un tās es risināšu, tikai tās!

Tātad ar Aleksejevu nekādi nav iespējams sastrā dāt? … Labi, parunāšu ar direktoru, un, ja institūta vadība atzīs to par nepieciešamu, pārcelsim Aleksejevu uz citu vietu. Zinātnei vajag ļaut vaļu!