Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Nē, nē! Tas nav vajadzīgs, — Razumovs sarosījās, — tas nebūs pareizi! Varbūt viņam vajadzētu pa skaidrot… Lai nebāžas citu darīšanās! Rit darbs — visai spriegs darbs, bet viņš, jel saprotiet, visu grib iegūt pārāk agri. Tā nemēdz notikt… Nākotnē tomēr nespējam ieskatīties.

— Ir taču bijuši zinātniskas paredzēšanas gadījumi!

— Pareizi, gadījumi! Tikai gadījumi! Bet aparātu, kas pareģotu katru dienu, metodes, pēc kuras varētu uzminēt vai paredzēt un kura mums pateiktu, kāds rezultāts būs vienam vai otram mēģinājumam, — tādu aparātu un metožu mūsu rīcībā nav. Bet es esmu nācis pie jums citā sakarā, mēs esam novirzījušies …

— Jā, tātad Aleksejevam jānorāda. .

— Es teiktu — jāieteic, autoritatīvi jāieteic!

— Tiks izdarīts. Ejiet un pētiet savu tukšumu! Tikai nekuliet tukšus …

— Tukšus salmus! — iesmējās Razumovs. — Tas ir sacīts īstajā reizē.

Pavadīju Razumovu līdz durvīm un palūdzu tehniskajam sekretāram, lai viņš uz rītdienu ataicina no Zvaigžņu institūta Aleksejevu.

Razumovs jutās pilnīgi apmierināts.

* * *

— Jāatzīstas, ka nepacietīgi gaidīju ierodamies Aleksejevu, — Topanovs turpināja. — Kāds viņš ir, kas viņš ir? Tas, ka Nikolajs Aleksandrovičs Razumovs nav varējis ar viņu sadziedaties, man vispār bija saprotams. Ko tad es gaidīju? Grūti pateikt. Tā nebija tikai ziņkāre.

Es, redzat, pats esmu viens no pirmajiem komjauniešiem, protams, ne jau gluži pirmais, iestājos komjaunatnē tikai 1919. gadā, taču kopš 1917. gada februāra tiku pildījis vecāko biedru uzdevumus. Atceros, labi atceros tieksmi pēc zināšanām, kas uzliesmoja mūsos, komjauniešos, kad pilsoņu karš bija beidzies, kad no daudzajiem tūkstošiem neatliekamu darbu visneatliekamākie, visaktuālākie bija paveikti. Kļūt neatkarīgiem zinātnē, pierādīt visai pasaulei, ka ass cirvis lielus kokus gāž, — tas mums likās saprotams un tuvs uzdevums. Bijām kā zivis, kas uz mirkli iznirušas no ūdens, iekampušas guldzienu gaisa un atkal devušās dzelmē, dzīlēs … Ko nu kurš paspēja apgūt: dažs strādnieku fakultāti, dažs divus trīs kursus institūtā, reti kāds iemantoja ko vairāk. Man laikam gluži vienkārši bija palaimējies … Un atkal praktiskajā darbā, bet tad sāka ost pēc pulvera …

Tātad gaidīju Aleksejevu … Man jau agrāk bija stāstīts par viņu. Dzimis 1923. gadā, varētu būt mans dēls, mūsu vai, pareizāk sakot, pirmo komjauniešu dēls. Tātad otrā paaudze. Aleksejevs nebija redzējis ne caru, ne žandarmus. Tas viss viņā radīja tikai smaidu. Mācījies, kļuvis par zinātnieku, viegli apguvis to, ko manas paaudzes ļaudis iekaroja tik smagās cīņās, kādās ieņem ienaidnieka ierakumus. Izlasījis grāmatas, par kurām esmu tikai dzirdējis, kuras esmu tikai pacilājis, noteikti zinādams, ka izlasīt tās vairs nepaspēšu. Zinādams, ka izlasīšanai vajadzīga jaunība un laiks, priekšnosacījumi, jā, vārdu sakot, tas, kā mums vairs nav. Un tagad šāds zaļknābis kļūst par partorgu! Ievēlēja, uzticējās, viņš neatteicās. Pēc Aleksejeva ievēlēšanas pie manis atskrēja kāds vīrs, varen nobijies. «Kļūda izdarīta,» viņš sacīja, «kļūda! Jel saproti, ievēlēja puiku par partorgu, bet kāds šis var būt partorgs, ja viņam galva bāztin piebāzta ar formulām! Zinātnieku neizaudzēsim, un partorgs arī neiznāks … Nē, neiznāks … Viņam, saproti, vajag, tā sakot, vadīt, bet viņš lidināsies tikai pa mākoņiem, biedri Topanov, tas neiet, tas nav …»

— Bet laiks taču būtu arī mums, — es atbildēju, — arī mums palidināties pa mākoņiem! Pirms gadiem divdesmit pieciem šādas valodas, šķiet, būtu īstajā vietā, bet ne tagad … Kosmiskās raķetes, regulējamās kodola termis

kās reakcijas … Vai tā nav cildena lidināšanās? Un kāpēc mūsu — padomju cilvēkam, kuram tauta devusi zināšanas, jānīkst ēnā? Jauns un zinātniski izglītots — viņam ir divas bagātības.

Un tad Aleksejevs jau sēdēja manā kabinetā. «Ahā,» es nodomāju, «tu, brāl, esi sirms. Man, vecam vīram, matos tikai mazliet sudraba, bet tev jau tik daudz sniega, tātad, kā ukraiņi saka, esi redzējis «apsvilušu vilku».»

— Biedri Aleksejev, man par tevi sūdzas, — es saku, — un dikti sūdzas. «Aleksejevs traucē strādāt zinātnisku darbu!» — tā man stāsta, tik tālu tas esot nonācis. Vai tu traucē strādāt?

— Traucēju.

— Tos, kuri traucē, taču iekausta.

— Zinu.

— Vai tev klājas grūti? — es jautāju.

— Nē, grūti neklājas. Nestrādāju jau pirmo gadu. Un turklāt mani pazīst. Tie, kas mani mācīja, un tie, kurus es pats esmu mācījis.

— Esmu dzirdējis tevi žēlojam, stāsta — no Aleksejeva vairs neiznākšot labs zinātnieks, nevajadzējis viņu vēlēt par partorgu. Kā tu domā?

— Es pats sevi nežēloju.

— Vai ieceres tev ir? Visvisādas idejas?

— Tiesa, galva plīst pušu. Ir savas idejas, un arī biedriem šis tas atradīsies…

— Vai labas idejas, vajadzīgas idejas?

— Domāju, ka vajadzīgas.

— Tātad tevi nesaprot. Tu šīs idejas paud, atklāj, bet par tevi neliekas ne zinis. Tā laikam ir?

— Nē, tā nav. Es pa īstam nevienam vēl neesmu stāstījis.

— Kāpēc? Tas ir interesanti.