Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Tāpēc, ka vēl ir par agru. Vēl daudz ko vajag pārbaudīt, daudz ko precizēt.. Mums taču ir īpatnēja struktūra: Zvaigžņu nodaļa, Kosmiskās elektrodinamikas nodaļa, Starpzvaigžņu matērijas nodaļa un Vakuuma laboratorija. . Pētījumu lauks — viss izplatījums. Katram zinātniskajam darbiniekam savs ideju komplekss, sava izpratne par zinātnieka uzdevumu, par nozīmi, kāda ir zinātnei par zvaigznēm, katrs cenšas padarīt vairāk,

tas ir tiesa, bet pie plānu apstiprināšanas — tracis! No jebkura, tiešām no jebkura virziena pēkšņi var parādīties, tā sakot, nošķirties kāds pavisam brīnumains, prak tiski svarīgs secinājums. Zvaigznes taču kļūst par mūsu tālo un neaizstājamo laboratoriju. Paies varbūt gadu tūkstoši, iekām cilvēks uz Zemes gūs iespēju radīt tādas temperatūras un tādus spiedienus, kādi ir uz tālajām zvaigznēm. Bet daba savus vislielākos noslēpumus atklāj tikai tad, ja uz to ļoti spēcīgi iedarbojas, dabai pat miljons grādu vēl ir par maz, un vēl ilgi nespēsim izprast procesus, kas notiek karsto zvaigžņu iekšienē. Vai tad drīkst tagad, šādā laikā, kuru mūsu pēcteči apskaudīs tikpat smeldzoši, kā mēs bērnībā apskaudām Ziemas pils ieņemšanas dalībniekus vai Kotovska kavalēristus, — vai tad drīkst tagad pieļaut, ka pētījumi notiek nesaskaņoti, vai drīkst apmierināties ar tīri ārējiem, nejaušiem sakariem starp mūsu laboratorijām? Strādājam zem viena jumta, bet dažreiz izrādās, ka esam cits citam sveši. Nē, es uzskatu, ka vajadzīgs pa īstam, pilnīgi apvienot mūsu pūliņus. Un, ja kāds runā, ka es traucējot strādāt, tad mani gluži vienkārši nesaprot. Nepavisam negribu sacīt — no jūsu darba nekas neiznāks, tam nebūs praktisku rezultātu, labāk sāksim citu. Tas man nav ne prātā nācis, tā būtu muļķība, bet domu vajag nepārtraukti virzīt. Varbūt mani uzskati ne vienmēr bijuši saprotami …

— Tas ir slikti, ja tevi nesaprot! Kā tad tā, runāt tu it kā proti, savu darbu pārzini, bet tevi nesaprot? Tātad tu kaut ko slēp, biedri Aleksejev, negribi izstāstīt visu. Tāpēc tad arī uz tevi raugās kā uz kaut ko ne visai vajadzīgu.

— Mani taču ievēlēja, izraudzīja par sekretāru …

— Jā, jā, tas tieši liecina, ka no tevis biedri ir kaut ko gaidījuši, tevī kaut ko saskatījuši. Bet tu neesi bijis vaļsirdīgs.. Neesi bijis! Kā mežā sauc, tā atskan, kā tu izturies, tā izturas pret tevi; tev jākļūst derīgam, nepieciešamam, varbūt tad salauzīsi ledus garozu. Vaļsirdīgam jābūt īstajā laikā un pilnīgi. Vai tev ir «sākotnējais kapitāls» … jeb vai arvien vēl tev viss ir tik nenoformēts, ka ar to nemaz nedrīkst nākt klajā?

— Sis tas jau ir …

— Bet citiem stāstīt vēl ir bail?

— Var nesaprast, izzobos.

— Tātad tavs stāvoklis ir slikts.

— Es varu sagatavoties un drīz …

— Varbūt tev vajadzīga palīdzība?

— Jautājumi ir pārāk sarežģīti.

— Bet ja tos padarītu vienkāršus? To taču var?

— Nē, nē! … Tas ir vēl neredzēts matemātikas, astronomijas, fizikas koncentrāts… Neredzēts sakausējums … Nē, bez formulām, bez aprēķiniem izskaidrot nevar.

— Tad tev vēl par agru būt vaļsirdīgam. Neticu, ka vispārīgs jautājums var būt tik ārkārtīgi sarežģīts, — tu taču gribi šo jautājumu padarīt par vesela institūta pētījumu centrālo jautājumu; neticu, ka nespeciālistam, cilvēkam ar vidējām cilvēciskām spējām, tas var būt nesaprotams. Tomēr saskatīt sarežģītajā vienkāršo — tas nav viegls uzdevums, bet, ja ir vajadzīgs, tu domāsi, meklēsi un atradīsi. Un uzvarēsi.

— Man vajadzētu kādu, kam stāstīt.. Stāstīt un stāstīt, kamēr sapratīšu pats.

— Tā ir laba metode. Stāsti sievai!

— Viņa ir ģeoloģe.

Tātad reti mājās? Bet ja tu stāstītu man? Pastāsti man, varbūt es sapratīšu …

Aleksejevs šaubīdamies paraudzījās uz mani un vaļsirdīgi paraustīja plecus.

— Pamēģināšu, tikai neņemiet ļaunā, ja..

Kādas desmit dienas gaidīju tālruņa zvanu, bet Aleksejevs klusēja. Nekā daudz neprātodams, nolēmu pats ierasties pie viņa. Sameklēju namu, kurā Aleksejevs dzīvoja, uzkāpu septītajā stāvā un pēc brīža jau biju viņa kabinetā. Tāda maza istabiņa, laikam stūra. Daudz grāmatu, vairāk tikai izziņu literatūra. Uz galda kaudzīte jaunāko žurnālu, zilu zīmuli aprakstītas papīra lapas. «Jā, jā, brāl,» es domāju, «tu strādā, nepadodies …»

Aleksejevs atnesa no virtuves tējkannu, un, gluži nemanot, visvienkāršākos darbus darot, izzuda neveiklība, stingums. Grūti atstāstīt, par ko mēs runājām, droši vien par visu ko. Pēc tam satikāmies vēlreiz institūta atklātajā partijas sapulcē.

Sapulce ritēja vētraini, kā mēdz teikt, taču tā patiešām bija neparasta. Mani ļoti pārsteidza Aleksejevs

un ne tikai mani, — ārkārtīgi daudz interesantu domu, īstu, dziļu ideju, bet.. bet runāt vēl bija pārāk agri. Pēc tam gadu no gada viņa laboratorijas darbi kļuva arvien plašāki. Nezinu, kādu apsvērumu dēļ viņš nošķīrās un pārgāja strādāt uz Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiāli. Seit tad arī viņu piemeklēja šī katastrofa.. Pirms kāda gada Aleksejevs bija pie manis, runāja par kaut ko ļoti svarīgu, taču šobrīd nespēju atcerēties, ko īsti.

— Bet kas tad bija galvenais, kāds bija viņa darbu galvenais mērķis? — es iejautājos.