Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Šārīta uzņēmums ir lielisks, — Grigorjevs domīgi sacīja, — daudz vairāk detaļu.

— Jā, uzņēmums šķiet pilnīgāks, — Ļedņevs piebilda.

Visi ļoti spriegi domāja.

— Es ierosinu, — sacīja Topanovs, — ka tūlīt jāsazinās ar amerikāņu zinātniekiem. Aizsūtīsim viņiem mūsu aparatūru, elektronu optisko pārveidotāju, lai viņi fotografē un uzņēmumus katrā ziņā atsūta mums. Man šķiet, mēs konstatēsim noteiktas atšķirības ne tikai katras dien nakts, bet arī katru astoņu stundu uzņēmumos …

Pēc trim dienām regulāri sākām saņemt Aleksejeva galaktikas fotouzņēmumus, kas bija izdarīti Augšezera ra jonā. Šīs fotogrāfijas noraidīja uz Maskavu pa radio, un no turienes tās mums atveda ar lidmašīnu. Katru rītu apmēram pulksten astoņos saņēmām un salikām no atsevišķām vēl valgām daļām Aleksejeva pavadoņa attēlu. Iz rādījās, ka Topanova minējums ir pareizs. Uz katras fotogrāfijas, ko saņēmām no Amerikas, detaļu bija vairāk nekā uz mūsu fotogrāfijas, kura bija uzņemta iepriekšējā dienā, un mazāk nekā nākamajā, pie Augšezera uzņemtajā.

Tagad mēs salīdzinājām vairs tikai fotogrāfijas, kas bija uzņemtas, galaktikai šķērsojot zenītu, un, kad tās sakrājās kādas desmit, secinājums bija vienbalsīgs un ārkārtīgi pārsteidzošs. Tam gandrīz nevarēja pievienoties, tomēr daudzās fotogrāfijas ļoti pārliecinoši rādīja, ka neparastais miglājs vai, citiem vārdiem, Aleksejeva pavadonis nemitīgi attīstās. Spirāliskie zari apauga ar miglas lēkšņām, pletās arvien tālāk un tālāk; blīvais galaktikas centrs, kurā mirgoja miljardiem zvaigžņu, kļuva arvien skaidrāk saskatāms.

— Ja tā ir galaktika, — teica Topanovs, — tad mēs

vērojam tās attīstīšanos. Katru dienu galaktika ir citāda, katru stundu … Bet, ja tā attīstās, ja šie miglainie pavedieni pilni ar zvaigžņu sablīvējumiem, tad es jums, biedri, jautāju: kāda šī galaktika varēja izskatīties pirms dienām trīsdesmit vai četrdesmit? Un vai šīs galaktikas rašanos nav ierosinājušas noslēpumainās raķetes, kuras uzlidoja kosmosā no Zvaigžņu institūta poligona mēnesi pirms katastrofas?

— Tas, ko jūs sakāt, izklausās pēc fantastikas, — iebilda Grigorjevs.

— Bet vai jums nešķiet, ka cilvēce jau sen iesoļojusi fantastikas pasaulē? - Topanovs steigšus atbildēja. — Mēs esam izdarījuši kļūdu, neataicinādami šurp astronomijas zinātnes pārstāvjus, kuri zvaigžņu kopu evolūcijas jautājumos nav ar pliku roku ņemami. Esam izdarījuši kļūdu, un tā tūlīt jāizlabo. Jau šodien lūdziet, lai viņi brauc šurp. Aleksejeva laboratorijas katastrofa gūst pavisam citādu izskaidrojumu, nekā tas likās sākumā.

Kā apburti raudzījāmies gan vienā, gan otrā fotogrāfijā. Tiešām, ja izrādīsies, ka Topanovam atkal ir taisnība, ja tas, ko esam vērojuši un fotografējuši, būs kāda galaktika, tad tā aug mūsu acu priekšā, gūst kaut kādu —

pat astronomiem maz pazīstamu apveidu.

* * *

Un atkal kaut kas negaidīts. Šoreiz to pauda kārtējais Zinātņu akadēmijas biļetens. Starptautiskā ģeofiziskā gada darbu vadīšanas komisija bija piespriedusi Aleksejevam prēmiju.

Droši vien jau desmito reizi lasījām īso vēsti: «Par Einšteina efekta asimetrijas atklāšanu piespriest otro prēmiju Zvaigžņu institūta Dienvidukrainas filiāles līdzstrādniekam Aleksejam Aleksejevičam Aleksejevam. Prēmija piešķirta pēc nāves.»

— Kas tas par efektu? Kas tā par asimetriju? — Grigorjevs brīnījās. — Kāpēc mēs līdz šim nekā neesam zinājuši par šiem darbiem?

Topanovs piezvanīja uz komisijas sekretariātu.

— Kāpēc jūs mūs iepriekš neinformējāt? — viņš jautāja. — Ak darbam ir šauri speciāla nozīme.. Tāpēc jo

vairak to vajadzēja mums atsūtīt! Kada ir darba būtība?

, - Aleksejevs apgalvoja, ka mēs varēšot novērot zināmu Einšteina efekta asimetriju … — Sekretārs runāja skaļi, un mēs visi labi dzirdējām viņa skaidrojumus. — Aleksejevs mūs pierunāja mazliet mainīt izmēģinājuma nosacījumus, un mēs tiešām guvām pierādījumus, ka daži viņa teorētiskie aprēķini ir pareizi. Tas arī ir viss.

— Kāpēc viss?

— Patiesību sakot, mūsu rīcībā ir tikai ļoti neliels materiāls. Aleksejevs apsolīja iesniegt izvērstu atrisinājumu, bet jūs labāk nekā mēs saprotat, kas viņam to nav ļāvis izdarīt. Vai katastrofas cēloņi jau zināmi?

Topanovs mirkli klusēja, pēc tam, mazliet vilcinādamies, sacīja:

— Tūliņ atsūtiet Aleksejeva aprēķinu norakstu un jūsu protokolus par šo jautājumu. Jaunais cilvēk, jūs esat uzņēmies lielu atbildību.. Ak jums jau trīsdesmit pieci. . Man ir mazliet vairāk … Tūliņ sūtiet, vai dzirdat?

* * *

— Viņš nu gan ir ķēries pie visa kā! — iesaucās Grigorjevs, šķirstīdams Aleksejeva darbu. (Mēs to saņēmām tanī pašā vakarā.) — Atkal kaut kāds noslēpums. Kādēļ viņam vajadzēja pievērsties tieši šim Einšteina efektam? Saprotu, kāpēc mums nav sūtījuši šo Aleksejeva darbu. Tas sarakstīts pirms pusotra gada, eksperiments pabeigts kādus trīs mēnešus pirms katastrofas. Pilnīgi indiferents temats. Tiesa, pamatojumi nav gluži skaidri, pareizāk sakot, ir nepilnīgi..

— Aleksejevs solījis to paplašināt, šo darbu, — Topanovs atgādināja. — Bet kāda ir darba būtība? Redzu, ka arī šeit ir kaut kādas orbītas, kaut kāds pavadonis …