Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Jā, jā, te būs bijis ieplānots kads sprādziens, — jau daudz drošāk turpināja Topanovs. — Ņemsim, piemēram, granātu — tās apvalkam jāpārsprāgst tikai tad, ja iekšējais spiediens sasniedz zināmu lielumu, ne agrāk un ne vēlāk.

— Pag, pag! — es neviļus iesaucos. — Visas dobītes taču ir pilnīgi vienādas!

To nu gan mēs jau esam ievērojuši! — atskanēja vairākas balsis. — Bet kāda tam nozīme?

— Nozīme ir tāda, ka tur, kur savienoti divi stienīši, — tur var pievienot arī trešo, arī ceturto. . Pamēģināsim. .

Paņēmu no Topanova stienīšu figūru un pievienoju to pie divām manējām. Dobītes bija tik labi pieslīpētas, ka figūras varēja atraut vienu no otras tikai ar zināmu piepūli. Citu pie citas pievienojām stienīšu figūras, un tagad jau skaidri varēja redzēt, ka, kopā saliktas, tās veido gandrīz precīzu apli. Pēc brīža mūsu acu priekšā jau bija diezgan liels, šķautnains veidojums, kura diametrs pārsniedza metru un kura vidū atradās tērauda bumba. Tiesa, pietika ar vienu grūdienu, lai tas sabruktu savās sastāvdaļās, bet tobrīd Grigorjevs iedomājās par gredzeniem. Steigšus viņš tos uzmauca virs un apakš bumbas. Tagad mēs vairs nešaubījāmies, ka tieši šādai vajag izskatīties šai ierīcei. Topanovs piesardzīgi to aptvēra ar abām rokām un tik tikko spēja pacelt virs galda.

— Laikam jums būs taisnība. Seit ir pāri par septiņdesmit kilogramiem. Cik figūru esam te iemontējuši?

Tūlīt steigšus sākām skaitīt.

— Četri simti! — Grigorjevs paziņoja.

— Tātad viena trešdaļa no visa daudzuma! — atskanēja vairākas balsis.

— Bez sprādziena neiztiksim! — sacīja Topanovs. — Tagad nu viss ir skaidrs! Paskatieties! Uzmanību, biedri! Ja vidū novietojam lādiņu, tad Aleksejeva

prasības kļūst saprotamas! Tiklīdz bumbā spiediens palielināsies līdz piecsimt atmosfērām, pārsprāgušie gredzeni tūlīt izirs — pēc tehniskajiem nosacījumiem tie šādu slodzi nespēs izturēt, — un visa šī ierīce izjuks uz visām pusēm …

Un pavadonis beigs eksistēt, — Grigorjevs piebilda.

Uz brīdi iestājās klusums.

Jums taisnība, — pirmais atsāka runāt Topa novs, — jums taisnība, izjuks, ja šie segmenti cits ar citu nebūs saistīti.

— Bet, ja tie bus saistīti, tad kosmosā joņos milzīgs ritenis, — Muraševs sacīja. — Un tās, šīs atsevišķās figūras, tiešām var būt saistītas … Es pievērsu uzmanību šiem mazajiem izciļņiem, pielējumiem, šeit, katra sarežģītā vijuma malās.

— Mēs visi tos esam pamanījuši … — atskanēja daudzas balsis.

— Jūs pamanījāt, bet es vērīgi aplūkoju. Sājos pielē- jumos ir ļoti sīki caurumiņi, un ja tajos ievērtu pavedienu …

— Tik tievs pavediens nebūs izturīgs, — Ļedņevs piebilda, — sprādziena mirklī jebkura nevienmērība pave dienu pārraus.

— Pavediens, skaidrs, ka pavediens! — negaidīti skaļi ierunājās Grigorjevs. — Bet sevišķs pavediens! Esmu uzzinājis, ka Aleksejevs ļoti rosīgi sarakstījies ār Mača variani.

— Mačavariani ar šo jautājumu nevar būt nekāda sakara, viņš ir struktūru speciālists! — sacīja Muraševs.

— Pilnīgi pareizi, Mačavariani ir struktūru speciālists, — Grigorjevs piekrita. — Taču pēdējā laikā viņa laboratorija sāka nodarboties, turklāt ļoti veiksmīgi, ar pārbīdi, ar dislokāciju kristālu režģos. Viņiem izdevies ierosināt sistemātiskas, plānveidīgas atomu slāņu pārbīdes … Skaidri nezinu, kā tas panākts, šķiet, izmantojot metāla lējuma lēnu atdzišanu ultraskaņas viļņu laukā, bet Mačavariani ieguvis paraugus ar gluži neticamu stiprību. Cik atceros, tad tā jau tūkstoškārt pārsniegusi daudzu tīru metālu stiprības rezerves.

— Ar Mačavariani laboratoriju vajag tūlīt sazinā

ties, — Topanovs sacīja. — Jau šodien, pa tālruni. Jānoskaidro, ko tad no viņiem prasījis Aleksejevs.

Pēc īsa laiciņa Mačavariani laboratorijas līdzstrādnieki — viņš pats bija atvaļinājumā — pateica, ka saskaņā ar Zvaigžņu institūta pasūtījumu viņi izgatavojuši ļoti smalku metāla stiepli un pirms kādiem četriem mēnešiem to nosūtījuši Aleksejevam. Jautājām, kādai vajadzējis būt stieples stiprībai. «Vismaz divdesmit tonnas uz kvadrātmilimetru,» mums atbildēja. «Stieples šķērsgriezums 0,2 kvadrātmilimetri. Kopējais svars simt sešdesmit kilogramu».

Izmērījām caurumiņa diametru pielējumos, kas atradās uz mūsu samontētās ierīces šķautnēm. Caurumiņos viegli varēja ievērt tik tievu stiepli.

— Bet kam viņam vajadzējis tik daudz stiepļu? Gri gorjevs iejautājās.

Tāpēc, — atbildēja viens no fiziķiem, kas arī bija komisijas loceklis, — tāpēc, ka Muraševam ir taisnība. Pēc sprādziena visa šī konstrukcija pārvēršas par milzīgu riteni, kura diametrs ir vairākus kilometrus garš. Šķiet, es sāku saprast, kāds bijis šā riteņa uzdevums …

Nesteidzieties! — Grigorjevs iesaucās. — Ļaujiet padomāt arī citiem! Iespējams, ka rītdien mēs šo jautājumu atrisināsim. .

Rosīgi runādamies, negaidītā atklājuma satrauktie komisijas locekļi devās uz savām mītnēm. Topanovs ļoti zīmīgi paraudzījās viņiem pakaļ, pasmaidīja un sacīja:

— Ja tik labi veiksies arī turpmāk, tad drīz, ļoti drīz viss mums kļūs skaidrs. Vai nu šā, vai tā, bet tas notiks!

^