Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Nosaukums radīsies, tas nav galvenais, — atbildēja Topanovs. — Vissvarīgākais ir tas, ka Aleksejeva vienādojumos savijušās matērijas īpašības ar pretēju iedarbību. Daļiņa un antidaļiņa, nepārtrauktība un pārtrauk- tība, pozitīvie un negatīvie lādiņi, pretēji magnētiskie momenti. . Aleksejeva teorijā lielais pirmoreiz sasaistās ar mazo. Beidzot esam nonākuši tiktāl, ka zvaigznes rašanos varam sasaistīt ar elementāro daļiņu rašanos, galaktikas rašanos sasaistīt ar atsevišķas zvaigznes rašanos. Tas, izrādās, ir iespējams tikai tāpēc, ka Aleksejevs novedis matemātiku jaunā atbilstībā ar mūsdienu dabaszinātņu prasībām. Domāju, ka viņa metode kādreiz izveidosies par uzskatu sistēmu..

— Maksim Fjodorovič, — Grigorjevs ierunājās ļoti nopietni, — Aleksejevs taču nodarbojās ar vakuuma problēmām, ar starpzvaigžņu vielas problēmām. Viņš pētīja «neko», pētīja tukšumu, bet ir nonācis pie visu mūsu priekšstatu un jēdzienu sagrāves. Es vēl neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda radikāla «operācija» ir jau nepieciešama …

— Vai zināt, — Topanovs atbildēja kaut kā piesardzīgi, — vienalga, cik ilgi uz palodzes stāvēs ar tīru ūdeni pielieta aizkausēta kolba, tanī pati no sevis nekad neradīsies dzīvība. Tomēr tas nebūt nepierāda, ka jaunās Zemes siltajās jūrās pirms simtiem miljoniem gadu nav izveidojušies apstākļi, kuros varēja rasties sākumā bez- struktūras olbaltuma savienojumi un pēc tam arī dzīvība … Gluži tāpat absolūtā tukšumā, kas, pēc mūsu pašreizējiem priekšstatiem, ir visapkārt zvaigznei un elektronam, galaktikai vai atsevišķam atomam, trūkst kaut kā, varbūt vienīgā, ar ko varētu izskaidrot tiklab daļiņu, kā arī zvaigžņu rašanos. Laikam Aleksejevs būs centies atrast šo kaut ko, kas ir mūžam dzīvs, kas mūžam kvēlo, bet nav redzams un notverams …

— Maksim Fjodorovič, — Benevoļskis sacīja, — rodas

iespaids, ka jūs jau sen esat gaidījis notikumus pavērsa mies tieši šādā virzienā.

— Jā, gaidīju, — Topanovs tūlīt atteica … — Biju pārliecināts, ka agri vai vēlu šī pievēršanās zinātnes pamatiem notiks. Nevar nenotikt, jo tas dos jaunu ierosmi visu zinātņu attīstībai, visām dabaszinātnēm.

— Bet kāpēc jūs gaidījāt? — Grigorjevs vaicāja. — Ikvienam no mums bija priekšsajūta, bija šaubas, meklējumi, bet jūs mums tieši apgalvojat, ka esat gaidījis taisni šos Aleksejeva darbus.

— Par to jums nav ko brīnīties. Ir pienācis laiks skaidri saprast, ka filozofijai piemīt kaut kas tāds, kas sniedzas pāri speciālistu zināšanām pat viņu pašu darbalaukā.

PĒDĒJĀ VĒSTULE

No Sibīrijas pienāca vēstule. Ņina Aleksejeva jau visu zināja. Vēstulē bija ielikta papīra lapiņa: pēdējās rindiņas, ko viņa saņēmusi no Alekseja. Viena rindkopa mūs ieinteresēja. Tā bija šāda:

«Rakstu Tev garu vēstuli, vienu vai divas lapas katru dienu; vēstuli nosūtīšu, kad mūsu apbrīnojamais eksperiments būs gandrīz pabeigts. Arī man pašam jāpierod pie tā, ko esam paveikuši, viss šķiet pārāk negaidīts un neparasts …»

Kaut kur ir šīs lapas, un tanīs ir noslēpuma atminējums! Aleksejeva papīros vēstules nebija. Droši vien tā sadegusi katastrofā. Bet ja nu pastā kaut ko zina par šo vēstuli? Varbūt tās nosūtīšana reģistrēta?

Griezāmies pie pasta nodaļas pārzines. Arī šinī pilsētā, tāpat kā visās dienvidu pilsētās, pasts vasarā kļūst par visrosīgāko un visvairāk noslogoto iestādi. Tālsatiksmes telefona kabīnē kāds zēns priecīgi kliedza: «Vecmāmiņ Liza! Vecmāmiņ Liza! Tas esmu es, Petja!» Klakšķēja un dūca telegrāfa aparāts. Trokšņaini vasarnieki, rindā sastājušies, smējās, gaidīja vēstules «uz pieprasījumu».

Pasta nodaļas pārzine mūs nepacietīgi uzklausīja un teica:

— Zvaigžņu institūta vēstule nekādi nevarēja aizķerties, ko jūs iedomājaties! No viņiem mēs visu saņēmām pa pneimatisko pastu un tūlīt sūtījām tālāk.

— Zvaigžņu institūtā ir bijis pneimatiskais pasts? — es brīnījos.

Jā, pavisam nesen tur raka kādu grāvi, to izman loja arī pneimatiskā pasta cauruļu ieguldīšanai. Aleksejeva vēstule? Viņš saņēma ļoti daudz dažādu žurnālu, vēstuļu, mēs tūliņ ielikām tās cilindros, nosūtījām viņam, un nekad nekādu sūdzību nebija.

— Vai tad pastnieks uz institūtu negāja?

— Pastnieks nesa uz institūtu tikai lielās bandroles. Un arī visu citu, ko cilindrā nevarēja ielikt.

— Pneimatiskais pasts … — Topanovs atkārtoja.

Bet vai jūs tomēr nevarētu pameklēt? Tā nav bijusi

dienesta, bet, tā sakot, privāta vēstule.

— Nē, nē! — pasta nodaļas pārzine aizvainoti iebilda. — Pie mums nekas neaizķeras!

Tūlīt devāmies atpakaļ uz Zvaigžņu institūtu un ataicinājām avārijas komandas vīrus.

— Varbūt ir izredzes atrast šo vēstuli, — teica avārijas komandas priekšnieks, — protams, ja tā ir uzrakstīta un aizsūtīta. Pēc avārijas pneimatiskais pasts ir atvienots un nedarbojas. Aiziesim uz drupās atrasto mantu noliktavu.

Viņam līdzi devāmies pagrabā, kur plauktos bija salikti visdažādākie priekšmeti. Ieraudzījām arī saspiestu bronzas cilindru. To uzmanīgi apskatījām. Cilindrā nekā neatradām.

— Vai sagrautā korpusa plāns jums ir? — Topanovs jautāja.

— To mes allaž nesājām līdzi, ludzu!