Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Man uzdeva ziņot komisijai par Aleksejeva pēdējiem darbiem, kādus viņš paveicis matemātiskās fizikas jau tājumos. Ziņojumā neslēpu, ka esmu vīlies. Mani uzklau sija uzmanīgi, šķiet, pat līdzjūtīgi.

— Vai Aleksejevs neatzīst relativitātes teoriju? — Kašņikovs jautāja.

— Ne jau tikai relativitātes teoriju! Īstenībā viņš neatzīst arī kvantu mehāniku … — piebilda Benevoļskis.

Vai zināt, biedri, — Grigorjevs skumji sacīja,

mēs cerējām, ka atsūtītie Aleksejeva darbi mums daudz ko atklās. Cerējām, ka tie mums dos iespēju izprast viņa pēdējā eksperimenta noslēpumus, bet tagad lasām dīvainus apgalvojumus, kas izklausās pēc pareģojumiem, bet nevis pēc eksaktās zinātnes atzinumiem; nejēdzīga simbolika, viscaur apgalvojumi, ka pamatojumi tiks iesniegti vēlāk. Vai uzmanīgi izpētījāt Aleksejeva darbus, — Grigorjevs vērsās pie manis, — varbūt jums nebija pietiekami laika?

— Sīkai analīzei laika, protams, bija maz, — es atbildēju. — Bet man tomēr palika nesaprotams galvenais. Nesaprotama ir pati Aleksejeva metode. Kāpēc viņš operē ar veseliem atomiem? … Izdara aprēķinus, kuros figurē nevis daļiņu, to masas raksturojumi, impulsi, lādiņi, bet veselas daļiņas, un tā tās ierakstītas arī vienādojumos; dīvaina interesēšanās par acīm redzamām lie tām.. Vai nu es nekā neesmu sapratis, vai nekā ne esmu iemācījies, vai arī šeit kaut kas ir, bet ļoti apslēpts, ļoti aizplīvurots. .

Vienīgais no visiem, kurš šķita apmierināts ar manu ziņojumu, bija Topanovs.

— Jums ir taisnība, — viņš sacīja.

— Taisnība? Kādā ziņā? — es jautāju.

:— Jūs tiešām neesat sapratis, neesat iemācījies, un daudz kas palicis aizplīvurots.

Sākām klausīties vēl vērīgāk, bet Topanovs, pastūmis nost spieķi, piecēlās.

— Jūs mums sacījāt, ka esat vīlies, — viņš teica, — un viens otrs jūs atbalstīja. Ja jūs nebūtu izpaudis, ka mazliet, kaut arī nedaudz, šaubāties par savu apgalvojumu pareizumu, man sirds iesmelgtos Aleksejeva dēļ, jo viņš draudzējās ar jums.

— Ar draudzību tam nav nekāda sakara, — Topanova vārdi un, galvenais, noskaņa, kādā viņš tos pateica, mani aizskāra līdz sirds dziļumiem. — Draudzībai šoreiz nav nekādas nozīmes. Tāpēc, ka mēs draudzējāmies, es nevaru bez pietiekama pamatojuma atmest visas tās zināšanas, kādas man ir, atsacīties no visiem zināmām teorijām; ja vēlaties, varu pateikt, ka tas ir mans vienīgais dzīves saturs.

— Vai jūsu attieksme pret Aleksejeva darbiem ir pilnīgi objektīva? — Topanovs jautāja.

— Jā, pilnīgi.

— Neticu! Neticu! — divreiz atkārtoja Topanovs.

— Tas nevar būt. Tieši tāpēc, ka jūs esat speciālists, tieši tāpēc, ka šīs teorijas ir viss jūsu dzīves saturs, jūs varējāt būt arī neobjektīvs. Arī es daudz ko nesaprotu. Tomēr man šķiet, ka svarīgāko esmu uztvēris: Aleksejevs ir stājies pie matemātikas un fizikas galvenā uzdevuma atrisināšanas … Un es ļoti priecājos, ka esmu nodzīvojis tik ilgi un redzu pirmo bezdelīgu — redzu šos Aleksejeva darbus.

— Maksim Fjodorovič, jūs mums raidāt izaicinājumu, — Grigorjevs pagrozīja galvu. — Paskaidrojiet, ko jūs gribat sacīt!

— Izaicinājumu? — atkārtoja Topanovs. — Tas nav īstais apzīmējums. Mēs taču šeit nespēlējam zaldātiņus. Jūs esat izcili speciālisti, to es zinu, un ticiet — labi zinu. Bet par to, cik svarīgi ir Aleksejeva pētījumi matemātikā, mēs pastrīdēsimies. Ja runa būtu par zināmu tēžu tālāku — padziļinātu izveidi, tad es klusētu. Bet Aleksejevs nav gājis tradicionālo ceļu, un tagad mums jārunā ļoti nopietni. Šeit mūsu referents ieminējās, ka Aleksejevam, kā tas jāsecinot no viņa darbu analīzes, esot bijusi dīvaina, neparasti liela interese par matemātikas aksiomām un turklāt savdabīga interese. Taču tagad matemātikas aksiomām jāpievēršas ne vien matemātiķiem, bet vispirms fiziķiem, vispirms viņiem.

— Jāpievēršas aksiomām? — Grigorjevs brīnījās.

— Matemātikas aksiomas jāzina, jāzina no galvas.

— Ne tikai jāzina! — Topanovs atbildēja. — Bet nekad arī nav jāaizmirst, ka aksiomas radušās no cilvēku novērojumiem, no pieredzes, no visciešākās saskares ar dabu, no debesīm aksiomas nav nokritušas! Mēs neesam bijuši klāt, kad tās radušās, bet cik viegli iedomāties tos novērojumus, kas likuši pamatus šīm «patiesībām, kam pierādījumi nav vajadzīgi». Stingri savilkta stopa aukla vai tāla ugunskura gaismas stars ierosināja domu par taisnu līniju; gluds ezera līmenis, spoža kristāla šķautne ierosināja priekšstatu par plakni … Matemātika nogājusi garu un sarežģītu ceļu, iekām šīs visvienkāršākās