Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Pneimatiskā līnija iezīmēta ar gaišzilu tušu, — piebilda viens no avārijas komandas locekļiem, — bet plāns nemaz nav vajadzīgs! Pats esmu izstaigājis tuneli, kurā bija šīs caurules, mēs tās sagriezām un galus aiz- vākojām.

— Kur, kurā vietā?

— Jā, laikam jau šeit, — avārijas komandas vīrs paņēma zīmuli, mirkli padomāja un parādīja uz kādu atzīmi blakus institūta pamatiem. — Var pajautāt arī citiem pui

šiem. Bija tāda bronzas caurule, kādus astoņus centimetrus diametrā.

Devāmies institūta pagalmā, piegājām pie dziļas tran šejas, kas pa pusei bija aizgruvusi ar šķembām.

— Te tā ir, — Topanovs sacīja, rādīdams uz dzeltenīgu cauruli tranšejas dibenā.

Viens no strādniekiem pieskrēja pie smagā auto un sāka šoferim kaut ko skaidrot. Pēc brīža pie mašīnas pie kabināja lielu kompresoru, kas bija uzmontēts uz riteņiem, un atvilka to pie tranšejas.

— Ko jūs gribat darīt? — Topanovs jautāja.

— Izpūst, — avārijas komandas priekšnieks īsi atbildēja. — Tūlīt pievilksim šļūteni un izpūtīsim. Kas vien caurulē būs aizķēries, viss nokļūs mūsu rokās.

— Ātrāk dodieties uz pastu! — sacīja man Topanovs. — Tūlīt ieradīšos arī es.

* * *

Līnija atkal darbojas, — sacīja pasta nodaļas pārzine, kad es pavēru durvis, — bet nāk gan tikai tādi kā milti.

Tiešām, melnajā muldiņā, kas bija iekārtota pneimatiskā pasta cilindru uztveršanai, nepārtraukti bira smalki putekļi, pēc tam pieņemšanas kamerā atskanēja ātra ātra klaboņa, šķita — kaut kas dzīvs gribētu tikt laukā.

Tur ir cilindrs, — sacīja pārzine, — tUlīt tas pa griezīsies, kā vajadzīgs, un …

Viņa nepaspēja teikumu pabeigt. Melnajā muldiņā kopā ar apmetuma gružiem un ķieģeļu drumslām iekrita spožs cilindrs.

Ātri to paķēru un, nomaucis tērauda gredzenu, izņēmu aploksni. Tā bija Alekseja vēstule.

Garām atvērtajam aizbīdnim arvien vēl plūda balti putekļi.

Kokā turēju biezu aploksni. Kas zina varbūt tieši tajā slēpjas visu apbrīnojamo notikumu atrisinājums! … Pasta nodaļas pārzine stingri paraudzījās uz mums, paņēma aploksni, paskatījās un mierīgi sacīja:

— Vēstule nav sūtīta jums. Tā adresēta pilsonei Ņ. P. Aleksejevai Jakutijas APSR, Mundaras pilsētā.

— Bet saprotiet taču! — es nenocietos. — Redzat, notikusi avārija, mums nepieciešams …

— Vēstule nav adresēta jums, — pārzine skarbi atkārtoja. — Aploksni atplēst neļaušu.

— Jūs rīkojaties pilnīgi pareizi, — Topanovs pēkšņi ierunājās un izņēma piezīmju grāmatiņu. — Lūdzu, atļaujiet pierakstīt adresi!

— Pierakstiet, adrese ir gara.

— Un tomēr, — Topanovs turpināja, — ko darīsiet ar vēstuli?

— Vēstuli nosūtīšu adresātam, — pārzine strikti atteica.

— Sūtiet pa gaisa pastu! — Topanovs lūdza.

Vakarā viņš izlidoja uz Jakutsku. Atgriezās ļoti drīz — mēs visi tobrīd aplūkojām Aleksejeva pavadoņa jaunās fotogrāfijas — un izņēma no portfeļa atplēstu Aleksejeva vēstuli. *»*

— Biedri, piesēdieties, ir jaunas ziņas. .

* * *

— No Mundaras lidoju ar helikopteru, — Topanovs sāka stāstīt, kad visi bijām sasēdušies pie galda. — Skaists novads … Ģeoloģiskās izlūkošanas grupu sameklējām drīz. Tā pēta polimetālu atradnes Čerska kalnu grēdas rajonā. Atlidojām agrā rītā, bet ģeologi jau bija piecēlu šies un uz ugunskura kaut ko vārīja. «Kur ir biedre Aleksejeva?» es jautāju. Mani aizveda uz viņas telti. Izrādījās — Aleksejeva tieši dienu pirms manas ierašanās nogāzusies no klints … — Topanovs uz brīdi iegrima domās. Mums visiem kļuva mazliet skumji, dzirdot šo negaidīto vēsti. — Atpakaļ mēs lidojām kopā, — Topanovs turpināja. - Viņa izjautāja mani par visu, izlasīja vēstuli. Pēc tam iegrima it kā snaudā, it kā nesamaņā, un, kad slimnīcā atvadījos no viņas, Aleksejeva, starp citu, sacīja: «Aleksejs ir dzīvs…» — «Kāpēc jūs tā domājat?» es vaicāju. — «Noticis kaut kas briesmīgs un tik neparasti…» — «Lāgā nesaprotu,» es viņai sacīju, bet pašam man kļuva pavisam baigi. — «Kas tā par

dīvainu, caurspīdīgu vielu, turklāt vēl silta, — kas tā tāda ir? Un daudz kas tāds, kam man vēl grUti ticēt.. Tās vēl nav beigas. Viņš, Aleksejs, ir dzīvs, un man jo sevišķi …»

Topanovs saudzīgi izņēma no aploksnes vairākas lapas:

Man ir mazliet neērti tās jums lasīt. Pēc šīs tikšanās radās iespaids, ka.. — Topanovs paberzēja ar plaukstu pieri, meklēdams īstos vārdus, — ka viņai ir taisnība. Varbūt nav visai labi, ka lasām Aleksejeva rak stīto, lai gan Ņina Petrovna atļāva..

Lasiet, Grigorjevs skubināja un paklaudzināja ar iemutes galu pa šķīvi, kurā bija samesti papirosu gali. Jāzina. . Jūsu prombūtnes laikā, Maksim Fjodo rovič, pie mums atbrauca zinātnieki, kuru specialitāte ir ārpusgalaktiku miglāji. Viņi apgalvo, ka mēs redzot izkliedētas miglāju rindas, tālas galaktikas. Vairākas izkliedētas, novecojošas galaktikas tāds ir viņu slēdziens. Viņus nevar ne aizdzīt 110 fotouzņēmumiem, viņi bārsta tikai zvaigžņu statistikas terminus, un mēs ar varu spiežam ciemiņus ēst, dzert un gulēt. Lasiet, Maksim Fjodorovič, mēs būsim smalkjūtīgi, un, ja vēstulē ir «lirika»,

•ndkopas izlaidiet. . nomiii … rr. • j

p^g v j \asiet pats, — 1 opanovs sacīja, sniegdams ves-

citu labā betvam " — ^ūs at ®ķirt, kur beidzas