Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Zināt! Cik brīnišķīgs vārds! Bet, kas visu tver, tas nekā nenotver! Tāpēc, valsts eksāmeniem tuvojoties — no tiem es nemaz nebaidījos, — manā galvā bija īsts jūklis. Simtiem savrupu teorēmu un uzdevumu; nekaunos pats sev atzīties, ka daudz ko sapratu tikai pa daļai, šo to atcerējos tīri mehāniski. Eksāmenā atbildēt spēšu, bet, ja viņi parakņāsies dziļāk, pagalam.. Lūdzu padomu profesoriem. «Vai nejūtat lielu interesi par kādu atsevišķu nozari? Viss ir interesants? Tas pāries. Izlasiet šo rakstu — šo grāmatu, palauziet galvu, jaunais cilvēk, ap šo uzdevumu!» Grāmatu izlasīju, uzdevumu atrisināju vai neatrisināju, tomēr galvā joprojām bija zinātņu savirknē- jums. Sistēmas, dziļas un pamatotas kārtības, nebija.

11. martā. Jā, es sapņoju par darbu, tomēr nākotne šķita neskaidra. Atsevišķi veiksmīgi atrisinājumi tikai pierādīja, ka ir kaut kādas apslēptas iespējas, bet ne vairāk. Dažreiz man radās idejas, pavīdēja interesantas teorēmas, bet apziņa, ka to ir vesels leģions, ka var izšķiest mūžu interesantos, bet nelietderīgos sīkumos, mani apvaldīja. Desmitiem manis izstudētu matemātikas nozaru rēgojās acu priekšā kā milzīgi, neaptēsti bluķi.

— Aleksej Aleksejevič, jūs man esat vajadzīgs, — reiz sacīja dekāns. Viņš visus uzrunāja vārdā un tēva vārdā, bija valdonīgs, gudrs un stingrs vīrs, par viņu tika dziedāts pat studentu dziesmās. Atceros vienu no tām. Tajā bija runāts par studentu, kas nekādi, itin nekādi nespēj, uz lekciju dodamies, paiet garām visiem pazīstamajam, kārdinošajam tirgus kaktam, kurā ieveltas milzīgas mucas ar vīnogu vīnu. Pēkšņi studentam «bargi pretim

nāk dusmīgais, trīs nedēļas neskūtais, pats dekāns dzēlīgais». Viņam tiešām nepatika skūties, viņš tiešām bija zobgalīgs, tomēr viņa «dzēlienos» bija saprāts un rūpes par ikvienu no mums.

— Jūs man esat vajadzīgs … Ar jums notiek kaut kas nelādzīgs, vai ne? … Jā, jā, ir jau pavasaris, drīz jūs visi aizspurgsiet plašā pasaulē, bet ar jums viss nav kārtībā. Vai esat iemīlējies? Ļoti izplatīta slimība šinī gadalaikā. Nedzeliet mani ar acīm, es visu redzu, Aleksej Aleksejevič.. Jūs esat redzējis sapnī brīvo jūras kor- sāru, esat salīdzinājis viņa patīkamo, dīko dzīvi ar savām gauži garlaicīgajām mācībām un sapratis, ka vajadzēja iestāties konservu institūtā, kur pēdējā kursā liek eksāmenus ugunsgrēku apkarošanā, bet nevis … Jā, starp citu, jūs man neesat atdevis pēdējo eksaminēšanās zīmi!

— Te tā būs! — es sniedzu dekānam bagāžas kvītij līdzīgu lapu.

— Jums būs lieliskas atzīmes, Aleksej Aleksejevič, tāpēc nesaprotu, kāpēc jūs skumstat. Kāds tam iemesls?

Noklausījies manu juceklīgo stāstījumu, dekāns klusītēm iesmējās un teica:

— Viss attīstās pilnīgi normāli. Jūsos kūsā jūsu varenie spēki. Tiktu jūs šobrīd pie zemes ass — arī to jūs izrautu ar visu sakni! Trakus darbus izdarītu! Tas jāizslimo gandrīz visiem. Vēlāk viņi nomierinās, sāk strādāt, katru dienu iet uz darbu — ļoti derīgs vingrinājums, es jums teikšu..

— Kļūst nolaidīgi, rimstas sapņot? — es piebildu.

— Nekas tamlīdzīgs! — Dekāns pamāja ar kalsenu, enerģisku roku. — Nekas tamlīdzīgs! Jūs tikai esat tādā pašā stāvoklī kā tas ēzelis, kas nosprādzis badā starp divām siena kaudzēm. Nespējis izšķirties, no kuras ēst. Bet, kad atnāksiet laboratorijā, institūtā, jums iedos tematu un teiks: «Biedri Aleksejev, tas līdz nākamajai piektdienai…» Sākas un vairs nav apturama matemātiķa Alekseja Aleksejeva lieliskā darba dzīve. Vai atceraties, ko sacīja par Eileru, kad viņš bija miris? «Viņš ir rimies skaitļot un dzīvot.» Skaitļot un dzīvot — tāds būs arī jūsu mūža saturs un jēga, Aleksej Aleksejevič!

— Vai tad matemātiķu mūži cits citam tik līdzīgi?

— Tas jau ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no tā, kas notiek aiz logiem … Ir vētraini mūži, kā, piemēram, Galuā mūžs: viņa apziņā saplūda kopā dumpis un integrālis, cietums un dziļas jo dziļas pārdomas, patiesa matemātikas ģēnija tālredzība — pats Gauss nespēja orientēties viņa manuskriptos — saplūda kopā ar jaunības degsmi un neprātu. . Mirt no slepkavas rokas divdesmit gadu vecumā un atstāt nemirstīgu programu darbiem uz gadu simtiem, brīnišķīgas teorēmas, dziļus uzdevumus! … Revolūcijas zibsnis pamirdzēja viņa darbos, gaišs, varens un straujš kā visa viņa dzīve.

Skaitļot un dzīvot. . Bet ko skaitļot?