Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Svarīgāks ir otrais, svarīgāk ir dzīvot skaitļojot. Visi mani audzēkņi sapņo, ka reiz viņi varēs sacīt: «Esmu atklājis jaunu skaitļošanas metodi!» Vai nebUs pārāk daudz jaunu skaitļošanas metodu? Zinātnes ēku taču neceļ tukšā vietā, cik daudz nezināmu matemātiķu ik dienas pūlas, lai radītu to sasniegumu pārpilnību, neizpratnes pilnu jautājumu, pat maldu un paradoksu pārpilnību, lai saražotu tos ķieģeļus un cementu, no kura ģēnijs uzbūvēs apbrīnojamu celtni jaunas matemātiskas skaitļošanas metodes celtni! Vai tad viņu darbs nav ņemams vērā, vai tas ir nevajadzīgs?! Gribat nosmalstīt krējumu? Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju. . Eh, Aleksej Aleksejevič, augstāk galvu, jums ir talanta dzirksts, atradīsiet, kur izlietot gan savus spēkus, gan visu to, ar ko esam piestūķējuši jūsu galvu! Bet, ka mums nav priekšmeta, teiksim, ar nosaukumu «Jaunu ceļu atklāšana matemātikā» vai «Kā izzīst no pirksta ģeniālu teorēmu», par to mums ne pārmetiet, — kā nav, tā nav!

Es izgāju uz ielas. Bija vakars. Pulkstenis apmēram astoņi. Medaļām šķindot, aizsoļoja jūrnieku patruļa. Zem vientuļa luktura snauda sirma sieviete, uz nodeldēta gliemežnīcu ieža sliekšņa nolikts iegumzīts spainis ar svaigu maijpuķīšu pušķiem. Aizbrauca smagā mašīna, vezdama tukšas dzelzs mucas; rībēdama un gaudodama kā nelabā, tā pazuda aiz stūra.

Iela bija tukša. Ielu krustojumā apstājos — rietošā saule jau noslīgusi aiz namiem, debess, pirms brīža vēl dzidri zila, bija aptumsusi un pamesta, apdegusi baz nīca slējās gaisā kā pasakains, baigs rēgs. Aiz baznīcas

asajam torņu smailēm dzelteja silta rieta blazma, un klusā celtne it kā pacēlās virs zemes, kļuva staltāka, augstāka..

Pirms gadiem man reiz atnesa uz vienu nakti biezu sējumu. Tie bija «Trīs musketieri», un tagad es kā ar burvja nūjiņas mājienu pēkšņi atrados Parīzē. Nu, pro tams, šis ir tas pats laukums, uz kura satikās musketieri. Tobrīd es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi aiz stūra ieraudzītu kardināla gvardu rotu vai slēgtu karieti, kurā uz Bastīliju ved valsts noziedznieku; nebrīnītos, ja man pie jostas būtu garš musketieru zobens. Neviļus pārlaidu pār jostu ar roku nē, zobena nav, un arī ielu krustojums baznīcas priekšā nav Parīzē, pati baznīca pēkšņi kļuvusi zemāka, vienkāršāka, saprotamāka, pierastāka. .

Bet vai tā ir tik neinteresanta — šī baznīca? Tā ir savus simt gadus veca, daudz ko pieredzējusi. Pirms kara šeit bija noliktava, pēc tam. . pēc tam iebruka oku panti un šeit atkal bijusi degvielu, tehnisko eļļu noliktava, tā man stāstīja. īsi pirms pilsētas atbrīvošanas hitlerieši sadzinuši baznīcā padomju cilvēkus un tos te sadedzinājuši. Tikai viens puisis izlauzies no liesmām, skrējis uz šo laukumu, kur es tagad stāvu, noskrējis kādus piecdesmit soļus, un tad viņu nopļāvusi automāta kārta. . Bezrūpīgi rokas sāņus pasviedis, viņš tur gulējis, it kā mierīgi būtu aizmidzis uz savas dzimtās pilsētas nelīdzenā bruģa.

Nē, es dzīvoju vētrainā un sarežģītā gadsimtā. . Bet kāpēc Galuā spēja atklāt tik daudz nezināma? Kāpēc viņš ne tikai skaitļoja un risināja uzdevumus, bet spēra soli pāri visiem vispāratzītiem jēdzieniem, teorijām, tradī cijām? Galuā taču zināja mazāk nekā es! Cik daudz zinātņu disciplīnu radies pēdējos simt gados! Jā, viņš zināja mazāk. Bet zināja kaut kā citādi. Kaul kas, kāds svešāds eliksīrs virmoja viņa skaistajā, bezgala drosmīgajā prātā. Tajā taču radās vieta ari kvēliem vārdiem un pamfletiem.. Un varbūt tas ir pats svarīgākais? Varbūt šā noslēpumainā eliksīra vārds ir revolūcija? Varbūt tieši matemātika kopā ar barikādēm devusi pasaulei Galuā teorijas, viņa ģēniju? Un pēc tik daudziem gadiem no šīm idejām izauga tiklab kvantu mehānika, kā arī kristalogrāfija.

Tātad apzināti vajag apvienot revolūciju ar zinātni, izstrādāt kaut kādu pieeju, kaut kādu metodi. Un tad mēs panāksim, lai katru dienu un katru stundu pilda varenība, spēks, un uzvara būs pastāvīgs viesis pie mūsu darba galda!

13. martā. Tas bija sākums, ceļa sākums. Šobrīd pārlūkoju savu dzīvi, it kā aptaustu katru tās mezglu, atšķetinu un vēroju, kā tālē sniedzas strautiem līdzīgi pavedieni. Cik atšķirīgas ir to iztekas, cik dīvaini tie savijušies vienā brīnišķīgā, apbrīnojamā kamolā — manā šodienā!