Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Bet kā tad aizdegusies šī «mūžīgi dzīvā uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi apdziest», kas tie ir par dabas spēkiem, kuri nepazīst miera, pār kuriem nāvei nav varas, kuri nepārtraukti — miljardiem gadu visos bezgalīgās telpas stūrīšos rada un sagrauj, atkal

rada un atkal sagrauj? Kas tas ir par arklu, kurš uzaris visuma āres un iesējis tajās zaigojošas saules? Zvaigzne palīdz zvaigznei, citādi taču nemaz nevar būt, citādi zvaigznes nebūtu sablīvējušās milzīgajās galaktikās, kurās katrā ir līdz divsimt un vairāk miljardu zvaigžņu, bet, gluži otrādi, tās būtu izkaisītas haotiski.

22. martā. Nevar saprast atoma izcelšanos, ja neielūko- jamies zvaigznes pagātnē; nevar saprast zvaigznes izcelšanos, nesasaistot tās rašanos ar galaktiku, pie kuras šī zvaigzne pieder. Viss ir saistīts, sākot ar atomu un beidzot ar galaktiku, — tā visumu sev iztēlojās Ciolkovskis, — un bezgalīgās pārvērtībās viela iziet cauri attīstības stadijām, nekur neatkārtodamās, nekur nepalikdama nemainīga.

Pakļaut, uzvarēt visvarenākos, visbaigākos dabas spēkus — tieši par to sapņoja Ciolkovskis. Rīkoties tā, lai nekas un nekad, pat tālā jo tālā nākotnē, neuzdrošinātos draudēt cilvēkiem; sapņot un celt, mīlēt un sēt labību — tāds ir cilvēku īstenais dzīves mērķis, un viņi aizmēzīs no sava ceļa visu, kas mēģinās viņus traucēt. Ar sava prāta spēku viņi pakļaus sev ugunīgās zvaigžņu dzīles, tāpat kā tagadējo cilvēku puskailie priekšteči ar prātu un viltību pieradināja savvaļas zirgus un ar ugunskuru liesmām aizšķērsoja ceļu uz cilvēku alām lāčiem un vilkiem.

Šobrīd, kad zinu, ka noiets visgrūtākais posms ceļā uz mērķi, es pateicos ikvienam, kas devis manās rokās grāmatu, kas izskaidrojis nesaprotamu frāzi, kas uzvedinājis uz vajadzīgo domu.

Jokupēterim Vasjam-Vasiļokam — Tev es jau esmu stāstījis par viņu — nebija ne jausmas, kādus garīgos spēkus viņš manī atraisīja no važām. Vasiļokam patika lielīties, tomēr viņa domai piemita kaut kāda īpaša brīvība — tā līdzinājās jautram, bezrūpīgam putnam, kas čivinādams un dziedādams sameklē un izloba egļu čiekuru, lai gan apkārt ir bieza migla.. Smiedamies viņš stāstīja, ka izgudrojis tieši eksāmena laikā «jaunu skaitļošanas metodi». Satiku viņa profesoru un jautāju, vai tas taisnība. «Nē, blēņas,» atbildēja profesors, «tas, ko man sapļāpāja šis gaišmatainais leitnants, ir jau sen

zināms, leitnants sniedza matricu[2] analīzes pamatojumu. Bet «pieci» es viņam ierakstīju cita iemesla dēļ. Av vairākiem jautājumiem precīzi noskaidroju, ka par matricu analīzi viņš nav pat dzirdējis, ka visu viņš izdomājis patstāvīgi, manu acu priekšā noiedams ceļu, kura veikšanai izciliem matemātiķiem bija jāveltī tik daudz pūļu. Jūs piekritīsiet, ka drosme un izdoma nevar palikt nesodīta, un tāpēc ieliku viņam «pieci». . Vai nezināt, kā viņam klājas, viņš laikam atkal ir frontē?»

Teicu, ka nezinu. Vasjam-Vasiļokam nepatika rakstīt vēstules, tikai vienu reizi viņš mums atsūtīja atklātni, pilnu nevaldāmas ticības tuvajai uzvarai un žēluma pret mums, «biedriem aizmugurniekiem», kuriem laupīta laime soļot blakus viņam, Vasjam, pa kara ceļiem tieši uz fašistisko zvēru midzeni. Viņš solījās atsūtīt mums par piemiņu hitleriešu ģenerāļa uzplečus, tikko pirmais trāpīšoties pa rokai; tomēr bija jūtams, ka mēs visi Vasjam esam kļuvuši tāli.

Stundām ilgi pūlējos atcerēties Vasiļoka minētos pierādījumus. Dienu no dienas mani pārņēma arvien lielāks satraukums. Tas, ko bija paveicis Vasiļoks — paveicis viegli kā visu citu, — sākot ar cīniņiem karalaukā un beidzot ar dziesmu, bija neparasts gadījums, kas pārstei dzis pat tik stingru un noteiktu vīru, kāds bija Vasiļoka eksaminētājs Hofmanis. Varbūt Vasiļoks, pats to nenojauzdams, pavēra šauru spraugu prasmē radīt kaut ko iaunu matemātikas dzīlēs. Varbūt mans dekāns bija maz liet netaisns, tik ļauni izzobodams šādas zinātņu zinātnes eksistenci. «Kā izzīst no pirksta ģeniālu teorēmu,» — tā viņš apzīmēja šādu uzdevuma nostādni. Jā, jā, mīļais biedri dekān, Vasiļoks, nekā nezinādams par veselu matemātikas nodaļu, uz ātru roku izvirzīja vairākas tēzes, kas viņam nemaz nebi ja tik viegli saprotamas!

Bet kāpēc, stāstīdams, kā viņš eksaminēts matemātikā, Vasiļoks zīmēja uz papīra lapas spirāles līkumus?