Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Pūlējos iztēloties, kāda ir bijusi viņa prātojumu secība. Vasiļoks sāka no vesela skaitļa. Pēc tam pārgāja pie daļskaitļa kā pie vesela skaitļa negācijas, bet pēc tam pie jaukta skaitļa. . Arī pirmatnējais cilvēks tāpat sāka no vesela skaitļa, tā bija laika ziņā pirmā un varbūt vissvarīgākā matemātiskā abstrakcija. Kas var būt kopīgs starp visdažādākajiem priekšmetiem, kas var būt kopīgs starp kokiem un nogalināto zvēru ādām, starp lapām un oļiem ūdeņu malā? liet kaut kas kopīgs bija, kaut kas tuvināja šīs trīs vientuļās priedes, trīs pēdējās bultas bultu makā, trīs ugunskurus, pie kuriem sildījās cilts. . Kopīgs kļuva skaitlis, skaitlis «divi», «trīs», «četri». . Ilgu laiku cilvēki mācījās saskaitīt un atņemt un pēc tam, laupījumu dalīdami, noskārta, ka ne jau vienmēr spēj «godīgi» sadalīt piecus nogalinātus zvērus sešiem medniekiem. Tā radās daļskaitlis.

Tātad pašā skaitlī, veselā skaitlī, daļas vēl nebija; dzīve, cilvēku pieredze rādīja, ka ar veselu skaitli vien nevar iztikt. Vēlāk radās negatīvie skaitļi. Arī iracionālie skaitļi, arī šķietamie, un tie visi tagad saplūst mūsu tagadējā skaitļa jēdzienā.

Tā prātodams, savā nodabā vilku uz papīra lapas līnijas. Bet kas tad tas?.. Biju uzzīmējis kaut kādu līkloču līniju, nē, nevis līkloču līniju, tā bija spirāle. .

Tātad ir iespējams, tātad ir kaut kāda iespēja, kaut kāds kompass, kura šautra rāda vajadzīgo virzienu, ir atslēga, ar ko var mazliet atdarīt noslēpumainās durvis ar uzrakstu «Zinātnes nākotne»!

Protams, pa spirāli ritošās attīstības principu Vasiļoks bija aizguvis no «Dabas dialektikas», viņš taču pirms matemātikas eksāmena bija paspējis nolikt marksisma- ļeņinisma pamatu eksāmenu tanīs dažos mierīgajos mēnešos, kas viņam bija lemti. Vasiļoks bija pielietojis šo spirāli, pielietojis dzīvesprieka pilns, it kā starp citu. Rezultāts bija, kaut arī visiem zināms, bet Vasiļokam tas taču nebija zināms! Un viņš arī nevarēja to zināt! Viņš pagarināja spirāli, ieraudzījās nākotnē un nojauta kaut kādas tās pazīmes …

Lūk, tas ir atradums! Vajag iemācīties domāt «pa spirāli», papūlēties ieraudzīt tās sarežģītās, negaidītās novirzes.. Bet vai es neiemaldīšos džungļos, vai neiekļūšu nevienam nevajadzīgu formālistisku paņēmienu novadā? Kāds spēks piespiedīs mani izgudrot jauno, — vai

tiešām tikai ziņkāre vien vai bēdīgi slavenā godkāre vien, vai vēlēšanās katrā ziņā kļūt par jaunas matemātiskas skaitļošanas metodes autoru?

Nē, nē! Praktiskai darbībai noteikti būs nepieciešams, lai attīstītos matemātiskās zināšanas. Aizvakar vajadzēja sadalīt labību vai medījumus, precīzi nomērīt zemes gabalu, vakar — veikt sarežģītu naudas aprēķinu vai noteikt automobiļa vārpstas izmērus, šodien kodolfizika jau prasa no matemātikas, lai tā izveido jaunas nozares, jaunas skaitļošanas metodes! Prakse — tas ir pasūtītājs, prakse — tā, matemātiķi skaitļotāj, vislabāk pārbauda, vai tavs darbs ir vajadzīgs, svarīgs, sekmīgs!

Tātad jāstājas pie darba, un, ja man ir lemts skaitļot un dzīvot, tad jādzīvo ar atvērtām acīm, jāraugās uz dzīvi ar tās prasībām, ar tās nepārtrauktajiem meklējumiem pēc jaunā, jo tikai dzīve ir spējīga virzīt zinātnieku pa pareizo ceļu, varbūt bezgala grūto, bet pilnīgi nepieciešamo ceļu. Ja matemātika ir mūsu ierocis, tad cik vērtīga gan var būt iespēja pielāgot šo ieroci jaunu mērķu sasniegšanai!

26. martā. Kāda tad ir mūsu eksperimenta jēga, Tu jau tāsi, un kāpēc es atceros tik raibas savas dzīves lappuses, kas, šķiet, cita ar citu nemaz nav saistītas? Tagad man nav grūti atbildēt uz šo jautājumu. Bet kā lai es nepastāstu Tev pašu galveno pēc visa tā, kad viss, ko es zinu, ko esmu redzējis un pārdzīvojis, burtiski, dažu mēnešu laikā tika savirknēts sarežģītā kārtībā, kur katra izlasītas grāmatas rinda un katra formula kļuva par precīzi notēmēta, trauksmes pilna mehānisma ļoti vajadzīgām, ļoti nepieciešamām detaļām!

Es zinu, ka arī Tu esi pamanījusi manī šo lūzumu. Ne vienreiz vien esmu Tev stāstījis par Topanovu, bet laikam tikai tagad pilnīgi saprotu, cik lielu nozīmi ieguvusi mūsu tikšanās.

Mēs esam tikušies un runājušies tikai dažas reizes. Tu zini, ka es nepavisam neesmu sabiedrisks cilvēks. Daudz, ļoti daudz vajag laika, lai es ar kādu kļūtu vaļsirdīgs, lai uzticētu otram savas visslepenākās domas. Ar Maksimu Fjodoroviču viss bija citādi.

— Stāsta, ka jūs visu kritizējot? — vienā no pirmajam tikšanās reizēm apvaicājās man Topanovs. — Bet

vai jums ir kāda pozitīva darbu programa, vai jums ir kāda praksē derīga hipotēze? Cik zinu, jūs pētījat vakuuma jautājumus, interesējaties par zvaigžņu evolūciju … Neko teikt, šie jautājumi ir ļoti interesanti, tiesa, tālu no mūsu šāsdienas rūpēm; neesmu visai pārliecināts, vai ar tiem vajadzētu nodarboties …

Topanovs piemiedza acis, un es, labi saprazdams, ka viņš mani skubina būt vaļsirdīgam, sāku skaidrot, cik svarīgs ir mūsu laboratorijas darbs, pamazām aizrāvos un, pats to nemanīdams, sāku runāt par galveno — izstāstīju par saviem meklējumiem.