Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

pieņēmumi ir pareizi. Bezgaisa telpai, kas nebremzēja zvaigžņu vai planētu, mākslīgo pavadoņu vai meteoru daļiņu kustību, tomēr piemita zināma īpatnēja «stī- grība», kas izpaudās ļoti smalkos elektromagnētiska rakstura efektos. Izrādījās, ka gaismas izplatīšanās apstākļi Saules priekšā ir citādi, nekā domāja līdz šim. Sinī eksperimentā ne vien kvalitatīvi pārbaudījām mūsu pieņēmumus, bet guvām arī dažas kvantitatīvas sakarības, kas sākumā tik nepieciešamas.

Mēs raidījām kosmosā vairākus mākslīgos pavadoņus. Tie bija pavisam sīki pavadoņi, apmēram tādi kā apelsīns, ar mazjaudas raidītājiem. Tomēr šie pavadoņi savu uzdevumu veica. Radioviļņu izplatīšanās pavadoņa kustības virzienā bija citāda nekā pretēji tā kustībai. Un atkal bezgala vērtīgas skaitļu rindas kļuva par jaunu aprēķinu un vispārinājumu avotu.

No jauna atsākām izmēģinājumus laboratorijā. Nolēmām izmantot īpatnējo «tukšuma elektromagnētisko stīgrību», lai pārbaudītu jau diezgan drošo teoriju.

Un, lūk, viss ir gatavs. Ap stikla bumbu lēni griežas daudzas tonnas smags svina stienis. Bumba ir doba, un speciāli sūkņi (Razumova lepnums) izveidojuši tajā ārkārtīgi augstu vakuumu. īpatnējā kārtā inducētie elektromagnētiskie lauki kopā ar mainīgu gravitācijas lauku lika sakustēties nenotveramajam «tukšumam». Un pēkšņi… atsevišķi nātrija atomi, ievadīti bumbā un ultravioletā izstarojuma ierosināti, rādīja, ka notiek briesmīga frekvences pārbīde. Mums pavērās ceļš uz apbrīnojamu, fantastisku eksperimentu. Nolēmām konstruēt topošas zvaigznes modeli. Modeli kādā izolētā telpas «dobumā» ar paātrinātu laika ritējumu.

Tomēr mums radās jauni šķēršļi. Visi aprēķini rādīja, ka izmēģinājuma sekmīgai realizēšanai vajadzīga milzīga telpa ar ļoti augstu vakuumu.

Izkļūt kosmosā un tā bezgalīgajos plašumos izdarīt savu mēģinājumu — tāds varēja būt vienīgais pareizais atrisinājums.

Savu ierīci nosaucām par «kinehronu», ar tā palīdzību cerējām krasi paātrināt laika ritējumu norobežotā telpas daļā. Ierīces svars samērā mazs, taču grūtākais bija tas, ka mūsu kinehronam kosmosā vajadzēja atvērties bez

tiešas cilvēku palīdzības. Fotoelementu virknes, tūkstoši kondensatoru, simti sekciju, īpatnēji kinehrona tinumi — tam visam vajadzēja izplesties bezgaisa telpā, pašam sevi pārbaudīt un pēc signāla no Zemes sākt eksperimentu.

No trim mūsu palaistajām raķetēm tikai viena atbilda visiem iecerētā uzdevuma nosacījumiem. Pēdējās pakāpes konteinerā bija iemontēta automātiska ierīce, kas līdzinājās neizskatīgam pundurrobotam; «soļojot» gar gredzenā sarindotām kinehrona sekcijām, tam vajadzēja samontēt un pārbaudīt visus elementus, kas ietilpa milzī gajā konstrukcijā, kuras diametrs sasniedza vairākus kilometrus.

Pirmais darba posms noritēja labi, bet tad. . bet tad! Gaidījām, ka telpā, ko norobežoja sarežģītā lauku konfigurācija, radīsies «zvaigznes dīglis», kurš izstaros gamma starus ar visai neliela garuma vilni. Mūsu konstruētai projicējošai aparatūrai vajadzēja raidīt atpakaļ mūsu atmosfērā šīs «zvaigznītes» palielinātu attēlu. Ši projicējošā aparatūra bija gandrīz vai vissarežģītākais visas ierīces mezgls. Sakaru uzturēšana starp kinehrona «dobumu» un ārējo pasauli, izrādās, ir neparasti sarežģīta problēma. «Dobums» bija pilnīgi necaurejams elektroniem un citām elementārām daļiņām, bet gamma stari, kas plūda 110 kinehrona iekšienes, transformējās uz tā virsmas kā izstarojums ar maksimumu infrasarkano staru apgabalā.

Pārsteigumi sākās tūlīt.

Pavadonis apriņķoja ap zemeslodi astoņās stundās, tomēr aizritēja diena pēc dienas, daudz gaidu pilnu dienu, iekām optiskā elektronu pārveidotāja ekrānā pavīdēja gaiša svītra. Tad pēkšņi parādījās gaiši kamoliņi, to skaits auga … Nē, tās nebija zvaigznes, tā bija topoša galaktika! Pavisam negaidīts pārsteigums..

Atkal aprēķinājām mūsu iegūto laika paātrinājumu. Tagad taču viens pavadoņa apriņķojums ap Zemi līdzi nās galaktikas apgriezienam ap savu asi. Mūsu Saules sistēma un kopā ar to arī Zeme apgriežas ap Galaktikas kodolu gandrīz divsimt miljonos gadu, turpretim mūsu modelis apgriežas jau astoņās stundās! Jā, tās bija zvaigznes, miljonu miljoni zvaigžņu. Protams, tās bija neparastas zvaigznes, tomēr daudzi, ļoti daudzi mūsu

pasaules, mūsu visuma likumi bija spēkā arī viņu galaktikā, tikai laiks salīdzinājumā ar mūsējo bija paātrināts divdesmit miljardu reižu!

Vēl viens jauns pārsteigums! Kāds no maniem līdzstrādniekiem konstatēja, ka pavadoņa pārlidošanas mirklī, kad visi esam pie saviem aparātiem, virs laboratorijas rodas dīvains, caurspīdīgs bangainas jūras attēls, kaut kas līdzīgs fatamorgānai. Tas ir ļoti interesanti, bet pagaidām man nav laika pievērsties šai parādībai.