Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

28. martā. Šodien, kad saņēmām jaunāko fotogrāfiju sēriju, Razumovs ieteica noraidīt uz pavadoni signālu, kas izbeigtu kinehrona darbību. «Zvaigžņu dīgļi» tad vairs neeksistēs. Nezinu kāpēc, bet es vilcinos. Protams, tas, kas izdarīts reiz, var tikt atkārtots — nākamo mēģinājumu izdarīsim daudz lielākā mērogā, tikai tad gan vajadzētu atbrīvot novērošanai izdevīgu orbītu, bet es nez kāpēc vilcinos. Pārāk dārgs man ir šis spīguļu spiets, kurš pierāda, ka procesi, kuri noved pie zvaigžņu rašanās, var tikt modelēti jebkurā izplatījuma daļā, — spiets, kurš pierāda, ka principā ir iespējams izmantot šos procesus. Manu acu priekšā jau tēlojas kosmisko staciju kontūras, tās pārvērš mākslīgo zvaigžņu summāro izstarojumu par augstfrekvences elektromagnētisku izstarojumu. To varēs izmantot arī uz Zemes. Tomēr Razumovs min ļoti saprātīgus argumentus. Pamēģināšu viņu atrunāt. Zinātne paliek zinātne, bet šajā pasakainajā zinātnes nozarē kaut kas neļauj būt pedantiskam..

Nupat dzirdējām laika signālu — tūlīt pāri lidos mūsu pavadonis paātrinātājs. Varbūt pēdējo reizi virs mūsu galvām aizdrāzīsies zaļganie plankumiņi, bezgala daudz reižu samazināti mūsu Saules brāļi. Tos es dāvinu Tev … «Ar saulēm mēs rotāsim meiteņu tērpus, no zvaigznēm mēs kalsim spožas saktas …» Vai atceries?»

ALEKSEJA ALEKSEJEVA KĻŪDA

— Vai tiešām tas ir viss? — iesaucās Grigorjevs, beidzis lasīt vēstuli. - Bet kāpēc tad Aleksejevs gājis bojā? Kāpēc notikusi katastrofa? Gandrīz visu dzirdēto jau noskārtām arī bez vēstules! Mēs gaidījām tik daudz …

— Velti gaidījuši neesam, — Topanovs atbildēja, — velti neesam gaidījuši… Tagad noteikti zinām, ar ko mums darīšana. Izrādās — speciālistiem, kuri atbraukuši šeit pētīt zvaigžņu pasauļu vēsturi, savā ziņā ir un savā ziņā nav taisnība! Viņiem taisnība, ka dienu no dienas redzam citādu zvaigžņu kopu, jo mūsu astoņās stundās kinehrona iekšienē ir aizritējuši divi simti miljoni gadu, mūsu gadu! Galaktika katru dienu tiešām ir citāda. Uzliesmo jaunas zvaigznes, dažas eksplodē — vai atceraties zibšņus? — parādās jauni zari, jauni miglāji … Tomēr viņiem savā ziņā arī nav taisnība, jo īstenībā tā ir viena un tā pati cilvēka ģēnija radītā galaktika. Iegaumējiet, Aleksejevs paveicis kaut ko lielāku, nekā iecerējis. Viņš gribēja radīt zvaigznes dīgli, bet izveidoja vairākus dīgļus; viņš gribēja izpētīt praktisko iespēju izmantot to enerģiju, kas slēpjas kosmosā, bet īstenībā radīja bezgaisa telpā visus apstākļus, lai varētu izveidoties jauna galaktika. Lāgā nesaprotu, kas tieši bijis šās tapšanas pamats, kādi spēki cīnīdamies devuši sākumu šim zinātnes vēsturē vēl neredzētajam mēģinājumam, bet man šī vēstule ir pierādījums, ka visi mūsu meklējumi bijuši pareizi … Nē, nē, nebūt nepiederu pie tiem, kas cenšas attaisnot katru savu soli, tomēr šodien ir noslēdzies svarīgs posms …

— Maksim Fjodorovič, — Muraševs steigšus ierunājās, viņš aši kaut ko rēķināja uz papīra lapas, — Maksim Fjodorovič, bet, ja pieņemam, ka šīm zvaigznēm ir planētas, tad tām jāriņķo ar ātrumu, kas tūkstošiem un simtiem reižu pārsniedz gaismas ātrumu! Gaismas ātrums ir visu ātrumu robeža …

— Es jums piekrītu, — Topanovs lēni noteica, un mēs visi sapratām, ka viņu pilnīgi guvusi savā varā kāda doma, — piekrītu, bet kāpēc? Ne jau man jums jāklāsta, ka gaismas ātrums cieši saistīts ar gravitācijas spēkiem, ar telpas īpašībām, it sevišķi, ja Aleksejeva viedokli atzīstam par pareizu … Tur, kinehrona iekšienē, gaisma, tāpat kā pie mums, izplatās ar ātrumu, kas viņu pasaulē ir vislielākais … Iespējams, ka tur spēkā daudzi fizikas likumi, kuriem pakļauts viss kosmoss … Iespējams, ka arī tur ir sava Zeme, iespējams, ka tādu planētu tur ir daudzi miljoni…

— Un uz šīm planētām viņu Ņūtoni pētī debess ķermeņu kustības likumus, — Ļedņevs iesmējās, — bet uz citām Einšteini atklāj. .

— Pagaidiet! — Topanovs viņu pārtrauca. — Kā jūs teicāt? Ņūtoni, Einšteini?

— Tas jau bija tikai joks, — Ļedņevs taisnojās.

— Protams, joks, lai turpinātu jūsu domu.

— Ne jau tas ir svarīgi, — sacīja Topanovs. — Ne jau tas … Es jau sen domāju. . Vai zināt, neparasta doma … Neparasta doma! Turpiniet apspriedi! Tūlīt atgriezīšos.

Topanovs paķēra savu spieķi un skriešus izskrēja no istabas. Redzēju, kā viņš steidzās pāri ielai. Apspriede turpinājās, tomēr kaut kā gurdeni. Visi bijām pieraduši, ka Topanovs ar viņam piemītošu īpašu pieeju, skatienu, vārdu, smaidu ievada vajadzīgajā gultnē visu komisijas locekļu uzmanību. Pēkšņi atkal viņu ieraudzījām. Topanovs steidzās šurp no jūras puses. Nē, apstājās, mirkli pagaidīja, griezās atpakaļ un pazuda aiz stūra. .

— Kas viņam noticis? — Ļedņevs čukstēja. Tādu viņu nekad neesam redzējuši.

— Viņš ir kaut ko izdomājis! sacīja Grigorjevs.