Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Jā, Aleksejevs to ir radījis, bet cik maz spējis virzīt tās gaitas! — Topanovs atbildēja. — Jā, tā ir Aleksejeva pasaule, bet visa cilvēce, visi Zemes cilvēki nespēj ne par matu ietekmēt šīs pasaules attīstību. Es nevienam

neieteiktu kaut ko tādu mēģināt…

* * *

Kļuva skaidra visa Aleksejeva eksperimenta norise. Vakuums bija pilns ar gauži negaidītiem pārsteigumiem.

Vakuumam, kas jūtami nepretojās zvaigžņu un planētu, meteoru un kosmisko raķešu kustībai, piemita īpašības, līdzīgas šķidra hēlija supertekamībai superzemā temperatūrā. Taču, ja vakuumam piešķir rotējošu kustību, izmantojot elektromagnētisko un gravitācijas lauku mijiedarbības sarežģītu kombināciju, tad vakuumā atklājas pārsteidzošas un brīnišķīgas spējas veidot īpatnējus virpuļus — virpuļus, kuros no apkārtējās telpas sāk saplūst izkliedētā enerģija. Tagad kļuva saprotams, kāpēc temperatūru absolūtā nulle principiāli ir nesasniedzama. Elektromagnētiskie un gravitācijas lauki ir īpatnējs un jutīgs tukšuma «fons», kas spējīgs atbrīvot elektromagnētiskā izstarojuma kvantus jebkurā savā punktā.

Cits pēc cita aizbrauca komisijas locekļi. Viņus bija viegli saprast. Pilnīgā revolūcija uzskatos par starpzvaigžņu vidi radīja daudzas jo daudzas hipotēzes, minējumus, savaldzināja visus zinātniekus, kam bija lemts piedalīties Zvaigžņu institūta avārijas izmeklēšanā. Mura- ševs reiz iedrāzās manā istabā, kliegdams gluži kā cilvēkēdājs. Tatjana aizrāvās man aiz muguras un klusītēm jautāja, pieklaudzinādama ar pirksta knoķīti sev pa pieri:

— Vai viņam bēniņos viss kārtībā? Vai nav jucis?

Bet Muraševs izņēma no kabatas piezīmes, un pēc brītiņa arī es biju spiests dalīties viņa priekos.

— Vai saprotat, ko tas viss nozīmē? — viņš man sacīja neparasta satraukuma dēļ aizsmakušā balsī. — Zvaigznes sastopamas vai nu pa vienai, vai pāros, vai nelielās grupās, visbiežāk pāros, tomēr milzīgos attālu mos cita no citas, un tagad es zinu, kāpēc! … Rītdien par to zinās visa pasaule! Ja jau zvaigznes veidošanās enerģija saplūst, izraisot zināmu kustības traucējumu bez gaisa telpā, un šī enerģija plūst klāt līdz mirklim, kad rodas pati zvaigzne, kura, protams, rodas lēcienveidā — apslēpts, pacietīgs darbs un uzliesmojums, — tad viss ir saprotams. Zvaigznes nevar rasties kurā katrā vietā. Tās atņem enerģiju apkārtējai telpai, savā tuvumā vakuumu padara nabagāku, gluži tāpat kā koks ar saknēm atņem mitrumu veselai augsnes kārtai! Zvaigzne nerodas tukšā vietā un radusies izstaro siltuma un gaismas straumes, kuras kaut kur, pa kaui kādiem nezināmiem ceļiem atkal

koncentrējas jaunā zvaigznē. Aprēķināju, kāda ir vakuuma vidējā piesātinātība ar enerģiju, jo mēs taču zinām, ka vidēji zvaigznes cita no citas atrodas piecdesmit miljonu Saules rādiusu attālumā. Paskatieties!. .

Pēc stundas klausījos niknā jo niknā Grigorjeva un Ļedņeva strīdā. Strīda būtība mani satrauca līdz sirds dziļumiem.

— Aplam būtu domāt, Ļedņevs teica, ka gaismas daļiņa, kas atnākusi pie mums no Saules, patiešām izšāvusies no tās dzīlēm vai izstarota no Saules virsmas! Vai tad elektroni, kuri šobrīd kveldina elektriskās spul dzes pavedienu, ir tie paši elektroni, kas bijuši Kahov kas hidrostacijas dinamomašīnu tinumos? Elektroni devās ceļā visi reizē, pēc mirkļa tie jau sāka ieplūst pie mums, šajā spuldzē, bet paši elektroni, tas ir, tie, kuri ieslēgšanas bi'īdī atradās dinamomašīnu tinumos, vēl ir ceļā viņi dodas uz mums, bet nokļūs šeit pēc gadu desmitiem! Elektromagnētiskais lauks tikai padara dzi vus, izsit 110 bezdarbīgā stāvokļa neskaitāmus gaismas kvantus, kas reāli eksistē vakuumā!

— Bet kas tad ir gaismas ātrums? — Ļedņevs iebilda. Skaidri varēja nojaust, ka strīds viņam sagādā prieku. — Gaisma taču tomēr drāžas šurp pie mums ar trīssimt tūkstoš kilometru ātrumu sekundē!

— Tas ir vakuumā joņojoša elektromagnētiskā viļņa ātrums, bet ar to vēl nav konstatētas gaismas daļiņu visas īpašības, tas ir pārraides ātrums, nekas vairāk!

— Bet tā jau ir sensenā, tūkstošiem reižu atspēkota ētera teorija! — iesaucās Ļedņevs. Vai nav jākaunas, uz XXI gadsimta sliekšņa stāvot, spriedelēt par šo tematu! Visi mēģinājumi noteikt ātrumu, ar kādu caur ēteru lido mūsu Zeme, taču bijuši nesekmīgi.

— Pareizi! Bet vai kāds spēja paredzēt hēlija super- lekamību zemās temperatūrās? — Grigorjevs atbildēja. — Tas nav nekāds joks — deklarēt, ka šķidrums, kam ir blīvums, svars un kas ir materiāls, kā jebkurš cits šķid rums, pēkšņi zaudēs tik svarīgu īpašību kā stīgrība. Ja Melnā jūra bīītu piepildīta ar superplūstošu šķidrumu, tad piekrautu liellaivu vajadzētu tikai attiecīgā virzienā pagrūst ar roku, lai liellaiva šķērsotu jūru un sasniegtu Batumi vai Konstantinopoli. Nav nekāds brīnums, ja

vakuuma strukturai piemīt vel apbrīnojamākas īpašības.

… Topanovu sameklēju tikai pievakarē jūras krastā. Daži mūsu biedri, astronomi un fiziķi, viņam kaut ko mēģināja iegalvot. Tobrīd, kad piegāju es, gar krastu ātri slīdēja viegla laiva. Viss pūlis uzmanīgi vēroja airu kustību.

— Vēlreiz! — krastā stāvētāji sauca airētājam. — Nu ir labi, tagad izdevās!