Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Bet modernā zinātne ir atklājusi tik daudzus fak tus, kas runā pretim svētajiem rakstiem, iebildu diezgan bikli.

— Ak par to jūs runājat! — profesors iesmējās. — Tā ir liela kļūda, jāpiebilst, diezgan izplatīta kļūda. Modernā zinātne nevar būt pretrunā ar svētajiem rakstiem, tāpat kā jūras dzīļu iemītnieks kašalots nespēj uzsākt cīniņu ar lauvu vai vilku baru. Svētie raksti un zinātne ir dažādu kategoriju parādības, tās nemaz nav nostādāmas viena otrai pretim. Vai saprotat — tām nav piemērota ringa, kur tās varētu sastapties viena ar otru. Kad es iegrimstu domās par brīnišķīgajiem dabas likumiem, par pasaules radītāja gudrību, tanī brīdī es ne ar ko neatšķiros no visticīgākā un patiesākā draudzes locekļa, tanī brīdī esmu reliģisko jūtu varā. Bet, kad sāku aprēķināt, teiksim, kāda debess sektora zvaigžņu kustības vidējo paliekošo ātrumu, tanī brīdī mana noskaņa kļūst pavisam citāda. Es strādāju un neesmu vainīgs, ka senlaiku priesteri pasauli bija iedomājušies mazliet citādi nekā es, kura rīcībā ir gudri un smalki mēraparāti. Gluži tāpat mūsu ūdensvada labotājs, izskrūvēdams ieplaisājušu krānu, domā tanī mirklī tikai par to, vai krāns jāgriež pa kreisi vai pa labi, un neko vairāk, tomēr tas nebūt viņu netraucē dedzīgi ticēt dievam un rast lielu jo lielu apmierinājumu lūgšanās. Arī reliģiju nevajag saprast vienkāršoti, burtiski, svētie raksti man šķiet īpatnēja jaukuma piestrā- voti, jo sevišķi tāpēc, ka visi jautājumi, kuri satrauca mūsu senčus, joprojām ir neatrisināti un paliks neatrisināti, ticiet, neatrisināti uz mūžu mūžiem.

— Āmen! — es sacīju. — Bet vai tad zinātne neizvirza un neatrisina arvien jaunus un jaunus uzdevumus?

— Vīri, kas intelektuāli attīstīti tik augstu kā es, brīnišķīgi izklaidējas, meklēdami un atrisinādami dažādus

uzdevumus. Bet galvenie jautājumi — tie, kādus sev izvirzīja senie prātnieki — nevar, principiāli nevar rast citādu atrisinājumu, kā tikai dievišķo primātu atzīstot. Vai tad kāds var pateikt, kādēļ dzīvojam mēs, cilvēki, kurš ir tas noslēpumainais podnieks, kas izveidojis Zemi, Sauli, spožās zvaigznes, kas iedvesis dzīvību smildziņai pļavā un putnam gaisos? … Nē, tikai reliģiskajās jūtās varam rast pilnīgu, aizraujošu un baudas pilnu atrisinājumu visiem šiem jautājumiem neatkarīgi no tā, vai mēs traucamies ar reaktīvajām lidmašīnām, vai kā Jēzus jājam ar ēzeli. Vēl vairāk … Mans draugs, lūdzu, uzklausiet mani! … Tagad cieši ticu arī tam, ka pat zinātnes sfērā ir uzdevumi, kurus var atrisināt tikai ar tiešu augstākās dievības palīdzību. Man, man ar savām paša rokām gadījās pieskarties pie noslēpumainas, miklu pilnas, brīnumu pilnas problēmas. Jā, jā, pēdējās nedēļās biju aizņemts ļoti spriegā darbā, un vienīgais secinājums, ko es guvu, izsakāms vārdā «brīnums».

— Profesor, jūs mani tik ļoti ieinteresējāt, ka gluži vienkārši nespēšu aiziet no jums, neuzzinājis, par ko jūs runājat.

— Vai saprotat — es nodarbojos ar tālo zvaigžņu kustības pētīšanu, cenšos uzzināt, kurp tās virzās, kur tās bijušas agrāk, kurp dodas mūsu Saule ar planētu spietu, kas riņķo ap to. Lai cik tas dīvaini, bet man reti ir gadījies ielūkoties teleskopā. Neesmu vairs tik jauns, lai, nekaitējot savai veselībai, spētu pavadīt naktis neapkurinātās telpās, jūs taču zināt, ka pat cilvēka rokas siltums spēj ietekmēt teleskopa spoguļa pareizumu. Tomēr tas nenozīmē, ka debesis būtu mani «atstūmušas», nebūt ne. Neskaitāmas fotogrāfijas man aizstāj teleskopu. Bet ne jau par to gribēju jums stāstīt.. Reiz, samērā nesen, mani uzaicināja paraudzīties apbrīnojamā mirāžā, ko atklājuši un aprakstījuši Džonss un Datons. Iespē * jams, ka es nekad neatlicinātu laiku, lai paskatītos ui šo mirāžu, bet man gadījās redzēt mirāžas fotogrāfijas, uzņemtas ar infrasarkano staru jutīgu filmu. Neticēju savām acīm: filmās bija saskatāms, tiesa, ļoti neskaidri, kāds tāls ārpusgalaktikas miglājs, kāda galaktika. Tūlīt devos uz Čikāgu. Tur man pateica, ka šādi paši uzņēmumi iegūti ari kaut kur Krievijas dienvidos un krievi

savus uzņēmumus regulāri sūtot apmaiņai pret mūsu fotogrāfijām. Man iedeva vairākus negatīvus un, kad atgriezos savā observatorijā un tos sīki izpētīju, itin nekādas šaubas vairs nebija iespējamas. Fotogrāfijās redzēju nevis parastu galaktiku, bet galaktiku, kas jau attīstījusies ļoti ļoti tālu. Zvaigžņu kopskaits šinī galaktikā apmēram trīssimt miljardu; skaidri spēju saskatīt gāzveida miglājus — zvaigznes uzliesmoja un dzisa tieši mūsu acu priekšā. Te ir tās fotogrāfijas, spriediet pats.

Profesors Rejs izņēma no melnas aploksnes uzņēmumu sēriju, divus ar profesora atļauju reproducēju šeit.