Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

Topanovs atgriezās pēc divām dienām un iedeva mums norakstu no ziņojuma, kas bija iespiests kādā Amerikas žurnālā. Šķietami nekaitīgais, vietām pat naivais raksts tiešām varēja satraukt ikvienu, kas piedalījies katastrofas izmeklēšanā. Virsraksts — «Brīnums un es». Saturs bija šāds:

«Vašingtonas lidlauka pieņemšanas mezgla kontrolieris Džo Bērns uzmanīgi vēro radiolokatoru. «Turieties pa kreisi,» viņš saka zaļam, lēkājošam punktam, kas uz radiolokatora ekrāna rāda lidmašīnu, kura slīd arvien zemāk. «Tā, vēl vairāk pa kreisi, jūs tuvojaties nolaišanās līnijai!» Džo pavēršas pret mums un ar mājienu liek saprast, ka lidmašīna, par kuru interesējamies, tūlīt nolaidīsies. Skriešus dodamies uz lidlauka vārtiem. «Tā ir mūsējā,» es domāju, vērodams lejup slīdošās lidmašīnas ugunis. Pareizi, uz mašīnas sāniem uzraksts — «United 2471». Pieripo kāpnes, nāk laukā pasažieri. Bet kur tad profesors Donalds U. Rejs? Satraukti raugos sejās. Kaut nu es nepalaistu garām šo vienīgo izdevību — profesoram taču nepatīk tērzēt ar korespondentiem! «Reportieri un mušas traucē normālu domāšanu.» viņš reiz sacīja, izvadīdams mani no sava kabineta.. Āre, beidzot arī profesors, atsveicinās no stjuartes, viņam ir brīnišķīgs garastāvoklis. Lai dievs man palīdz!

— Profesor, vienu mirklīti! — es saku un lūdzoši raugos uz viņu. — Dažus vārdus, tikai dažus vārdus! Jūs esot atklājis kaut ko neparasti svarīgu..

Un tad mēs jau sēžam profesora mašīnā. Cik liela laime! Braucu līdzi uz viņa mītni, un man ir atļauts «uz- plīties, iztaujāt un vaicāt». Tas ir neapšaubāms brīnums, par to man, acīm redzot, jāpateicas veiksmīgajam lido jumam — avīzēs vēl nav nožuvusi drukas krāsa slejās, kas veltītas pēdējai aviācijas katastrofai virs Donnera kalnu pārejas, — bet varbūt sava nozīme bijusi arī stjuartes smaidam vai nesen pabeigtajam jaunajam zinātniskajam darbam, tam pašam, kura paveikšanu varēja traucēt «reportieri un mušas». Gluži dabiski, ka jautāju par to, kas mani satrauc.

— Profesor Rej, — es saku, kad esam apsēdušies viņa kabinetā, — ir noticis brīnums: jūs mani neizsviedāt pa durvīm! Esmu pārliecināts, ka jūsu darbs vainagojies ar panākumiem.

— Brīnums? — profesors pārjautā. — Cik dīvaini.. Tieši par brīnumu domāju pašlaik, vienīgi par brīnumu šobrīd spēju runāt. Brīnums vienmēr saistīts ar cilvēku. Dzīvnieki tikai baidās zibens uzliesmojuma vai pērkona dārdu, jo viss neparastais tos biedē, liek bēgt. Bet cil

vēks brīnumu vienmēr ir izjutis kā noslēpumainu, valdzinošu spēku. Tajos laikos, kad ļaudis ar kliedzieniem un bungu rībināšanu centās aiztriekt briesmīgo pūķi, kas aprija sauli, — tajos laikos tikai daži cilvēki rūpīgi atzīmēja visas aptumsuma pazīmes un apstākļus, pacietīgi meklēja atrisinājumu. Pagāja gadsimti, un mūsdienu cilvēks pakļāva savai varai brīnumu. Viņš mierīgi ieslēdz «Lady Ice» markas ledusskapi un vasarā bauda atdzesētu augļu sulu, bez bailēm liek pie sejas elektrisko bārdas skūšanas aparātu, kas seno laiku prātniekus padarītu trakus. Esam pieraduši, ka brīnumainais ir mums visapkārt. Vai tad jaunākā modeļa «Pontiaks», ar kuru atbraucām, nav kļuvis vēl spēcīgāks, ātrāks un elegantāks, turpretim pirmie Forda modeļi ar savu dārdoņu, dūmiem un, galvenais, ar neizprotamo savas kustības cēloni spētu iedvest bailes un likt bēgt mameluku jātnieku izlases vienībām. Es nemaz nerunāju par ūdeņraža bumbu sprādzieniem, par zemūdenēm, kas, neiznirstot virs ūdens, spēj apbraukt apkārt zemeslodei, kā atomdeg- vielu izmantodamas tik mazus un tik vieglus urāna stienīšus, ka tos var ielikt reaktorā viens spēcīgs vīrs. Tie jau būtu brīnumi deviņpadsmitā gadsimta iedzīvotājiem, kad daudzi domāja, ka pēc fonogrāfa un elektriskās spuldzes zinātnei ne ar ko mūs vairs neizdosies pārsteigt.

— Bet tad jau brīnums vispār vairs neeksistē, — es teicu. — Nabaga cilvēce! Ticība brīnumam tik bieži atviegloja tās eksistenci!

— Jūs maldāties, eksistē! atbildēja profesors. — Mēs arvien izjutīsim godbijību pret to, kam nespējam atrast cēloni. Vai tad mūsdienu bioķīmiķa pārdomas nav dievišķas pielūgsmes pilnas, kad viņš saduras ar dzīvības procesu mīklām? Un mani kolēģi, astronomijas speciālisti! Ienirstot patiešām bezgalīgajās visuma dzīlēs, kurās ir zvaigžņu pasauļu miriādi, pasakaini, mirdzoši miglāju pavedieni, viņu sirdis taču pārņem sajūsma, kas ļoti tuva reliģiskai ekstāzei? Jā, bieži šķiet, ka mēs, zinātnieki, esam dzestras dabas vīri, kas visu apsver, kam sveši pasaulīgie satraukumi, tomēr šāds uzskats ir maldīgs. Brīnuma izjūta ierodas pasērst pie mums daudz daudz biežāk nekā kanibālu virsaiša cirtainajā galvā, kas pilna ar māņticību kā ķirbis ar sēklām.

— Profesor, piedodiet, ka esmu tik pārdrošs, bet vai tad modernā zinātne nenonāk pretrunā ar reliģiskajām jūtām?

— Kāpēc? — Donalds Rejs iejautājās un nez par ko pasmaidīja. — Es tā nedomāju — es personīgi labāk uzdrošinātos sadusmot mūsu šerifu nekā draudzes mācītāju, kas sprediķo man un manas laboratorijas līdzstrādniekiem.