Aļekseja Aļeksejeva Kļūda

— Tomēr baidās kļūdīties, tā šķiet man. Droši vien kaut kas svarīgs … Bet tagad, biedri, nerunāsim par blakus lietām, turpināsim darbu. . Uzmanīgi izlasīju Aleksejeva pēdējo darbu, ko mums atsūtīja «Zinātņu Akadēmi jas Vēstu» redakcija. Izmantodams paša atklāto matemātikas paņēmienu, Aleksejevs konstruējis visai interesantu tukšuma ainu, starpzvaigžņu telpas ainu. Pēc viņa domām, tukšums viscaur ir blīvi piepildīta telpa, kurā dali ņas tikai iezīmējas, it kā iemirdzas. Sī telpa uzņem un transformē nejauša rakstura elektromagnētisku svārstību fonā jebkuru izstarojumu. Tātad vakuums nav indiferents pret zvaigžņu izstarojumiem, vakuums piesātināts ar iz staroto enerģiju. . Sevišķa uzmanība Aleksejeva darba pievērsta gaismas polarizācijas procesiem, ne jau velti tie galaktikas sektori, kuros, kā mēs zinām, notiek visintensīvākie zvaigžņu veidošanās procesi, atšķiras ar spēcīgāku un likumsakarīgāk sadalītu gaismas polarizāciju. Dažās kosmiskās telpas vietās šī enerģija var izpausties jaunas zvaigznes veidā …

Mēģinājām koncentrēt uzmanību uz to, par ko runāja Grigorjevs. Viņa runas laikā istabā klusītēm ienāca Topanovs un apsēdās savrup. Viņš bija ārkārtīgi satraukts.

— … Aleksejevs iet pat tālāk, — tobrīd turpināja Grigorjevs. — Viņš mēģina izpētīt ceļus, pa kuriem virzās šī enerģija, raksta par jau tapušo zvaigžņu milzīgo nozīmi …

— Tas jau minēts arī viņa vēstulē! — iesaucās Ļedņevs. — Atceraties? Zvaigzne palīdz zvaigznei!

— Jā, bet šis pieņēmums, ietērpts matemātiskā formā, ir ārkārtīgi pastiprināts; katrā ziņā tagad kļūst skaidri cēloņi, kāpēc tik bieži sastopamas dubultzvaigznes. Domāju, ka no Aleksejeva izveidotās teorijas vēl radīsies ļoti ļoti interesanti secinājumi. Viņš ir paredzējis itin visu. .

— Ne jau visu! — Topanovs pēkšņi skaļi sacīja un iznāca istabas vidū. — Nē, ne jau visu ir paredzējis Aleksejevs! Viņš nav paredzējis, ka var rasties dzīvība! Jā, biedri, viņš daudz ko, es jums ticu, ir atradis un izlietojis, paredzējis un izskaidrojis, tomēr nav ievērojis galveno.. Ne jau tikai zvaigžņu dīgļus vien mēs fotografējam un novērojam katru dienu! Tas nav tikai galaktikas atveidojums, galaktikas modelis vien. Jā, jā! Tas ir daudz kas vairāk. Tā ir īsta galaktika! īsta!.. Ap mikroskopiskām zvaigznēm riņķo tikpat mikroskopiskas planētas. Šķiet, šīs zvaigznes salīdzinājumā ar atomiem, no kuriem tās sastāv, ir tikpat lielas kā mūsu izplatījuma zvaigznes, un uz Aleksejeva bezgala daudzo zvaigžņu bezgala daudzajām planētām ir dzīvība, ir domājošas būtnes. . Ja mūsu Saule kopā ar visām planētām riņķo kopīgā zvaigžņu plūsmā ap Piena Ceļu, Galaktikas centrālo daļu, ja mūsu vecenīte Zeme ir apriņķojusi ap to tikai kādas desmit vai piecpadsmit reizes, tad Aleksejeva galaktika ir ap griezusies vismaz četrsimt reižu ap savu asi: šī galaktika taču apriņķo ap savu asi trīs reizes katrā mūsu diennaktī. Tātad pāri mums lido pasaule — pasaule, kas pilna ar dzīvu uguni, lido miljardiem planētu, un uz tām ir cilvēki, tieši cilvēki, jo šajā pasaulē daudz kas ir līdzīgs mūsējai. Viņiem jau pagātne ir tas, kas mums vēl jāveic nākamajos laikmetos. Uz atsevišķām planētām izkaisītā cilvēce tur jau paspējusi apvienoties vienā brīnišķīgā,

varenā kopumā.. Kad Aleksejevs noraidīja mēģinājuma izbeigšanas signālu, viņš pat nenojauta, ka pacēlis roku pret veselu pasauli — pasauli, kas savā attīstībā aizsteigusies mums priekšā par miljardiem gadu! Aleksejevs to nezināja, nenojauta. Jā, viņš, protams, varēja pārtraukt šo mēģinājumu pašā sākumā, bet, kad sāka griezties spožie galaktikas zari, kad tanī pasaulē bija aizritējuši miljardiem gadu, tad jau bija par vēlu. Aleksejeva un viņa līdzstrādnieku radītā pasaule kļuva spēcīgāka par mums, un mirklī, kad tika noraidīts viņiem bīstamais signāls, kas liktu sairt šim arvien vēl noslēpumainajam kinehrona ritenim, viņi droši vien ar apvienotiem pūliņiem spējuši aizsargāties. Var arī būt, ka viņi zinājuši laika paātrinātāja noslēpumu, var arī būt, ka viņi daudz ko zina par mums … Jā, viņi aizsargājās, viņi atbildēja, un Aleksejeva laboratorija pārvērtās par nepieejamu kristāla bluķi. Sī dzīvība — drosmīgā un gudrā, bezgala varonīgā un spēcīgā dzīvība nosargāja «zvaigznīšu piciņas». Tā ir dzīvība, un viņa nebaidās ne no kā!

— Bet paklausieties! — iesaucās Ļedņevs. — Paklausieties! Noraidīts taču tika signāls, kas ilga dažas mikro- sekundes, dažas sekundes miljondaļas!

— Un kas par to! — Topanovs atbildēja. — Aleksejeva pasaulē mūsu sekunde līdzinās gandrīz vai pieciem zemes gadu tūkstošiem — tik gara viņiem ir mūsu sekunde. Bet mikrosekunde — tā viņiem ir viena diennakts, biedri! Viņu pasaulei tā ir bijusi nemiera pilna diennakts, un tomēr viņi uzvarēja! Viņi noturējās!

— Vaļsirdīgi sakot, manas smadzenes to visu nespēj aptvert, — teica Ļedņevs. — Jūtu, ka tas ir visu noslēpumu atrisinājums, bet nespēju ticēt.. Aleksejevs kļuvis par tādu kā dievu to kungu, kas radījis veselu pasauli!